Ar orientēšanos mani iepazīstināja tēvs 9 gadu vecumā, jo pats to bija iepazinis tikai gadu iepriekš. Pirmā un vienīgā apmācība bija Braslas kartē Meridiānā. Izgājām mazo distanci kopā ar tēvu un nākošās sacensības jau tika skrietas vienatnē un bez marķējuma tautas sacensībās, kuras rīkoja Juris Pikšens Limbažu pusē. 1,4km distance man prasīja aptuveni 40minūtes, jo viens punkts bija samērā sarežģīts un prasīja droši vien aptuveni pusi no visa laika. Šķiet, ka ar to arī "āķis bija lūpā", jo turpināju braukt gan uz Meridiānu, gan uz Jura rīkotajām sacensībām. Neatceros precīzi kurā brīdī, bet manu sniegumu pamanīja Agrita Pilābere, un tā es nonācu Cēsu klubā, kas nozīmēja daudz regulārāku braukšanu uz sacensībām.
Meridiāna klubā es sabiju aptuveni 5 gadus, aptuveni 14 gados Gunta Lebedoka mani iepazīstināja ar Gunāru Ikaunieku, jo Meridiānam īsti nebija kārtīgu treneru, kas spētu parūpēties par fizisko pusi. Pēc 2003. gada sezonas Gunārs piedāvāja pāriet uz Madonas BJSS, kam es arī piekritu. Tas bija diezgan grūts, bet nepieciešams lēmums tālākai attīstībai. Tomēr pēc pamatskolas pabeigšanas O-sports kaut kā lēnām sāka pāriet kaut kur fonā un arī treniņos parādījās robi, iespējams, ka arī tāpēc, ka neredzēju īsti atdevi treniņiem un sākot ar 2005. gadu jau var teikt, ka netrenējos gandrīz nemaz, un pēc vidusskolas pabeigšanas tika paņemta lielā pauze.
2009. gadā es sapratu, ka kaut kas tomēr dzīvē trūkst un ir apnicis nenormāli aizelsties skrienot uz autobusu. Nolēmu sākt trenēties palēnām, treniņi sanāca ar pārtraukumu vasarā, jo mocījos ar ceļa problēmām, tomēr rudenī pamanījos uzvarēt VB grupu LČ maratonā, izrādījās, ka ar mēnesi cītīgu trenēšanos pietiek. Ar ceļa problēmām tiku galā tikai 2010. gada pavasarī, un aprīlī sāku trenēties, līdz rudenim biju uzaudzēji jau elites cienīgu formu, jo A grupā pārējiem tika atmērīta gandrīz minūte uz km, tomēr gribējās atzīmēties ar uzvaru LK kausā, jo pavasarī nemaz tik viegli negāja. Tas arī izdevās un 2011. gadu uzsāku jau Elites grupā. Kopš tā laikam mani atkal trenē Gunārs Ikaunieks.
Meridiāna klubā es sabiju aptuveni 5 gadus, aptuveni 14 gados Gunta Lebedoka mani iepazīstināja ar Gunāru Ikaunieku, jo Meridiānam īsti nebija kārtīgu treneru, kas spētu parūpēties par fizisko pusi. Pēc 2003. gada sezonas Gunārs piedāvāja pāriet uz Madonas BJSS, kam es arī piekritu. Tas bija diezgan grūts, bet nepieciešams lēmums tālākai attīstībai. Tomēr pēc pamatskolas pabeigšanas O-sports kaut kā lēnām sāka pāriet kaut kur fonā un arī treniņos parādījās robi, iespējams, ka arī tāpēc, ka neredzēju īsti atdevi treniņiem un sākot ar 2005. gadu jau var teikt, ka netrenējos gandrīz nemaz, un pēc vidusskolas pabeigšanas tika paņemta lielā pauze.
2009. gadā es sapratu, ka kaut kas tomēr dzīvē trūkst un ir apnicis nenormāli aizelsties skrienot uz autobusu. Nolēmu sākt trenēties palēnām, treniņi sanāca ar pārtraukumu vasarā, jo mocījos ar ceļa problēmām, tomēr rudenī pamanījos uzvarēt VB grupu LČ maratonā, izrādījās, ka ar mēnesi cītīgu trenēšanos pietiek. Ar ceļa problēmām tiku galā tikai 2010. gada pavasarī, un aprīlī sāku trenēties, līdz rudenim biju uzaudzēji jau elites cienīgu formu, jo A grupā pārējiem tika atmērīta gandrīz minūte uz km, tomēr gribējās atzīmēties ar uzvaru LK kausā, jo pavasarī nemaz tik viegli negāja. Tas arī izdevās un 2011. gadu uzsāku jau Elites grupā. Kopš tā laikam mani atkal trenē Gunārs Ikaunieks.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru