Nē, nē, raksts nebūs par Lapsu. :D Raksts ir par mani. Arī es esmu beidzot nokļuvis kruto & traumēto orientieristu pulciņā. Vakar, lēnām skrienot Saulkrastu pavasarī, nejauki uzkāpu uz maza celmiņa ar pēdas priekšējo daļu, sajutu jau pazīstamas sāpes pēdas augšpusē. Taču kā jau agrāk tas bija bijis, pēc nelielas paklibošanas turpināju skriet, jo sāpes bija rimušās. Tā nu lēnā garā arī noskrēju treniņu līdz galam. Pārģērbos un devāmies ar Alisi uz jūras pusi. Izlēmu, ka mašīna jānoliek pie veikala un pie reizes arī pašā veikalā jāieiet, taču izkāpjot no mašīnas gandrīz nokritu. Traumētā kāja nebija pie zemes vairs liekama, un sāka arī neganti sāpēt. Turpmākās divas stundas aizgāja vienās sāpēs, iegrozīties nevarēja nekādi. Glābiņš bija 2 gabali 400mg ibumetīni. Kad tie iedarbojās, tad jau bija OK, tomēr bija pārādījies arī pampums. Tika nolemts, ka drošības pēc jāaizbrauc uz Limbažiem uztaisīt rentgens. Izrādījās ka rentgens guļ un nav sazvanāms :D. Dežūrārsts apstiprināja jau pašu uzstādīto diagnozi - saišu sastiepums. Pampums arī vairs lielāks nepalika un tā kā jutos jau nedaudz labāk, izlēmām braukt atpakaļ uz mājām un necensties tikt pie rentgena. Šorīt jau jūtos labāk, tomēr par staigāšanu var nemaz nedomāt, jo balstīties uz traumētās kājas nav iespējams. Tātad piespiedu atpūta uz nezināmu laiku. Par Siguldas kausu var aizmirst un arī Latvijas čempionāts tagad ir uz jautājuma zīmes. Laikam jau tuvākajā laikā būs jāiepazīst slavenā teipošanas māksla, kuru līdz šim es biju ignorējis. Tomēŗ, kad varēšu atsākt trenēties uz pilnu jaudu, nav zināms. No vienas puses negribās iekavēt treniņus, tomēr no otras puses negribētos arī iedzīvoties lielākā traumā. Pašlaik atliek tikai gaidīt.
2 komentāri:
Veseļojies! Kā Tu vērtē sava vārda pieminēšanu komentāros par Izlases došanos uz Baltijas čempionātu?
Priecē, ka man jau savi atbalstītāji ir saradušies. :) Protams, ka gribējās uz Baltijas Čempi aizbraukt, bet diemžēl nepaņēma. Tagad cenšos noskaidrot, kas tieši man pietrūka izlases trenera skatījumā.
Ierakstīt komentāru