Latvija vs "kalni"

Ar ko tad orientēšanās kalnos atšķirās no orientēšanās Latvijas apvidū? Es teiktu, ka galvenokārt ceļu izvēlē. Pirmo reizi nokļūstot kalnos iestājas zināms šoks, jo vairs neder zināmie paņēmieni "pa taisno pēc kompasa" un pat no punkta uz punktu iet ceļš var sanākt izdevīgāk uzmest līkumu un apskriet apkārt kādam kalnam, jo ceļi kalnos bieži vien ir izskaloti un skriešana pa tiem ir apgrūtināta. Tomēr arī kalnos kompasu nākas lietot, it īpaši, ja gadās nokļūt karsta plato, kur ir daudz lielu un apaļu ieplaku, kurām nākas skriet apkārt. Ja redzamība ir apgrūtināta, tad orientēšanās šādā apvidū kļūst par īstu izaicinājumu. Stipri nepieciešama tāda prasme kā "noturēt augstumu jeb skriet pa horizontāli" bieži vien vienīgais sakarīgais paņēmiens, kā paņemt punktu, ir no pēdējās piesaistes iet pa nogāzi uz punktu nenokāpjot ne zemāk, ne augstāk. Kalni arī prasa būt precīzam, ir ļoti viegli aiziet garām punktam un noskriet pārdesmit metrus lejā pa nogāzi, tomēr katra šāda kļūda maksā stipri vairāk laika nekā Latvijā. Bieži vien kalnos ir arī sastopami daudz akmeņu, protams kurš katrs portatīvais akmens nav iezīmēts, bet ir iezīmēti lielākie akmeņi un akmeņu lauki. Šeit, protams, ir nepieciešams īpaši piešaut aci, jo iezīmēto/neiezīmēto akmeņu lielums mainās no to daudzuma kartē, kā arī no kartes autora domu gājiena. 
Tomēr kā jau visās situācijās galvenais ir necelt paniku, īpaši noderīgi pirms sacensībām ir paskriet pāris kartes treniņus šādās kartēs, aplūkot apvidu, kā tas izskatās kartē, vai zaļais ir tikai nedaudz sliktāk skrienams, vai arī vispār nav skrienams, u.c. nianses. Jo sarežģītāks apvidus, jo vairāk laika tas prasa adaptēties, tomēr jo vairāk dažādības, jo vieglāk pielāgoties dažādiem orientēšanās apvidiem.