Kļūdu evolūcija

Ziema ir īstais laiks, lai krātu apjomu pārcilātu teoriju un šo to izsecinātu.

Ik pa laikam nopriecājos, cik gan labi, ka distancēs tiek nests līdzi GPS. Uzliekot uz kartes sastrādātās muļķības pēc tam var paanalizēt, kas tad tieši nogāja greizi. Skatoties vecās kartes un arī jaunākas, var redzēt, ka kļūdu daudzveidība ir gājusi mazumā, praktiski vairs nav kompasa kļūdas, t.i. neskatīšanās tajā, ko uzskatāmi var redzēt šajos attēlos:

Virziens praktiski tiek saglabāts, tomēr nav tik perfekts, lai varētu nelasot karti uzskriet virsū punktam un šeit arī rodas kļūda, nepietiekama kartes lasīšana. Nonāku punkta rajonā vai tuvu tam un nesaprotu, kur precīzi esmu. Tomēr vēl pērn kļūdas veidojās gan kompasa nelietošanas dēļ, gan kartes nelasīšanas dēļ. Neesmu gan noskenējis attiecīgo karti, bet 2011. gada Rīgas Čempionātā smuki aizskrēju gar izliektu kalniņu grēdu 45° nost no ideālās trajektorijas. Arī šogad pavasarī pa minūtei dažās sacensībās ir zaudēts, nenoturot virzienu, tomēr arvien mazāk laika tiek zaudēts. Ja apvidus attēlojumu kartē dažreiz nevar izprast un sanāk nesalasīties, tad virzienu turēt gan ir jāmāk, jo tur nepieciešama vien mehāniska darbība - ik pa laikam paskatīties kompasā. Ja to ietrenē, tad smadzenes vēl vairāk var koncentrēties kartes lasīšanai. Tāpat šajā uzskaitē droši var ielikt leģendas aplūkošanu pirms punkta, nākamā punkta virziena apskatīšanos, un nākošo etapu plānošanu skrienot pa ceļu. Bet kā zināms neviens nav perfekts un arī pasaules čempioniem gadās dabūt DSQ ;)