2009. gada rezumē...

Kas zin, kas ne, bet pagājušo sezonu pēc trīs gadu pārtraukuma, kuru laikā es nedarīju pilnīgi neko, es atsāku trenēties un skriet. Bija mēģinājumi arī agrāk to darīt, bet nebiju psiholoģiski tam nobriedis.
Sāku es aprīlī, kad nokusa sniegs, palēnām pa pāris treniņiem nedēļā, sanāca uzskriet Latvijas čempī garo distanci, apvidus zināms - Kusa. Distance aptuveni 9 kilometri, domāju, tikšu galā, nebūs tik traki, bet bija. Trenējies biju daudz par maz un garo trenniņu laiks nebija pārsniedzis 50minūtes, bet šeit nācās skriet 90minūtes

15 - Kristaps Ozoliņš - Madonas BJSS - 1:31:30

Pēc finiša manas enerģijas rezerves bija tuvas nullei, un man pat "bilde" peldēja. Pēc nelielā šoka es pārdomāju dzīvi un turpināju darboties, bet jau nopietnāk. Jūnijā arī sāku Meridiānā skriet un jūnija beigās nopirku pagājušā gada vērtīgāko mantu - Polar RS800CX, bet diemžēl jūlija vidū prieki beidzās, jo sāka sāpēt celis, biju notrenējies aptuveni 2 mēnešus pašķidrā režīmā. Tobrīd man vēl īsti nebija skaidrs, kas par lietu, bet atcerējos, ka arī pirms gadiem 3-4, kad vēl puslīdz nopietni piedalījos sacensībās reizēm bija līdzīgas sāpes.
Visu pārējo vasaru pavadīju atpūšoties un lēnām perināju plānus rudenim, lēnām atliku, atliku, kamēr noriedu, ka ir jānoskrien Latvijas čempionāts maratonā. Septembra sākumā sāku trennēties un 4 nedēļu laikā ātrumu no 7:59min/km biju nodzinis uz 6:09, turklāt šoreiz jau es biju gatavs, treniņa laiku biju izaudzējis līdz 80 minūtēm. Pirms pieteikties sacensībām domāju, kuru grupu tad ņemt šoreiz? Kārkliņš bija salicis iespaidīgas distances un ņemot vērā pavasarī sasniegto, paņēmu tomēr B grupu, likās būs arī ko cīnīties, bet šeit es diemžēl maldījos... 11,2 km veicu 80min 41s, otrajai vietai ieliekot 8minūtes, kauns protams par šādu nekaunīgi pārliecinošu uzvaru. Pats skrējiens bija interesants, bet uz beigām pietrūka ātruma izturība un nācās īpaši piespiesties lai kaut cik noturētu jau tā salīdzinoši lēno tempu.
Pēc maratona biju nolēmis ielikt kārtīgus pamatus nākošai sezonai, bet kas tev deva, 17. oktobrī 90minūšu skrējiens beidzās ar asām sāpēm celī un man bija skaidrs, ka pilnīgi noteikti ar manu celi kaut kas nav kārtībā un ka nekādi treniņi ar šādu celi nav iespējami, jo mūžīgi palikt B grupā es pilnīgi noteikti negribēju. Pāris dienas iepriekš biju sasniedzis jaunu ātruma rekordu 5min 45sek 80minūšu lēnā skrējiena laikā. Žēl, protams, bet treniņi šajā rudenī bija beigušies un bija beidzot jādodas pie daktera... turpinājumu skatīt nākamajā ierakstā.