Bieži vien pēc sacensībām gan reālajā vidē, gan virtuālajā var dzirdēt dažus indivīdus sūkstāmies, kas par krosu vai kas par džungļiem. Manuprāt apvidum nav nozīmes, ir jāprot orientēties gan skrajā mežā, gan zaļajā džunglī.
Baltais mežs lai arī parasti ir ļoti ātri skrienams, tomēr prasa arī augstu koncentrēšanos, ja tu esi puslīdz līdzīgā fiziskā stāvoklī ar konkurentiem, jebkura vissīkākā kļūda var maksāt dārgi, jo visticamāk, konkurenti nekļūdīsies. Tieši šī doma man parasti traucē visvairāk un domāju, ka gan jau pārējiem ir līdzīgi. Tātad secinājums, ka šādā mežā vajag ne tikai fizisko sagatavotību, bet arī labus nervus.
Zaļais mežs prasa nemitīgu koncentrāciju, jo tādā parasti pazaudēties var būt vienkāršāk kā divus pirkstus... Lai vai kā, tomēr šādā mežā atkal ir ļoti ticams, ka kļūdīsies pilnīgi visi, līdz ar to nervu spriedze, ja tiek pieļauta kāda kļūda nav tik liela. Līdz ar to, lai arī tehniski sarežģītāk, tomēr var izbraukt uz pieredzi un skillu, ja ir švaks fiziskais.
Man, personīgi, patīk gan viena tipa mežā, gan otra, jo katrs no tiem prasa sava veida pieeju un prasmes. Labs apliecinājums bija tas, kā Valmieras Čempionātā zaļajā esot tā arī nespēju aizmukt no Vladimira Ļaša, to iespēju vien tad, kad bija garais posms pa ceļu, kur izpaudās mana fiziskā sagatavotība. Domāju, ka arī turpmāk ir jābūt gan viena tipa sacensībām, gan otra. Galvenais, lai karte ir laba! :)
Par un ap orientēšanos, treniņiem.
5 komentāri:
Man personīgi skrienot pa "balto" mežu parasti ir līdzīgas domas, taču "nervu spriedze" kļūdas gadījumā "zaļā mežā" man nav mazāka kā skrienot pa "balto".
Sacensībās nekad gan pirms, gan skrienot, galvā man nav bijusi doma ka te arī citi var kļūdīties. Parasti skrienu ar domu, ka lai uzrādītu labāko rezultātu ir jāskrien ātri un bez kļūdām...
Taču jāsaka, ka zaļāks apvidus man tomēr patīk krietni labāk, neskatoties uz to, ka labākus rezultātus esmu uzrādījis tieši baltajos, maucajamos apvidos. Tas laikam tāpēc, ka tur lielāks nozīme ir orientēšanās prasmēm, un pēc labi veiktas distances ir lielāks gandarījums.
Nu man personīgi nervu spriedze ir mazāka zaļajā un par kļūdām tik ļoti nepārdzīvoju.
Vai mežš patīk vai nē lielākoties ir atkarīgs no tā kādus rezultātus uzrāda. Ja tie ir slikti, tad iemesls tiek meklēts dažādos blakusapstākļos kā meža skrienamība, purvi, organizatori... Es slikti skrienu zaļajos līdz ar to neesmu sajūsmā, ja distancē to ir daudz. Ja skrietu labāk, varbūt patiktu daudz labāk, bet sacensības nenorakšu dēļ tā, ka es kādā apvidū skrienu slikti. Man daudz lielāku nozīmi spēlē pašu distanču kvalitāte, lai es tās uzskatītu par interesantām.
Man arī "zaļie" un tehniski sarežģītie vienmēr patikuši labāk, jo tur ir interesantāk - visu laiku jādomā, sanāk mazāk zaudēt "uz kāju" un uzrādīt augstākus rezultātus. Taču par to, ka "visi kļūdīsies" - atkarīgs kādā līmenī skatās, elitē nez vai tā būs.
Nezinu gan, vai daudziem ir kaut viena pilnīgi tīra sacensība, kurā viņš var likt roku uz sirds un teikt: "Es ne mirkli nesaminstinājos, nekļūdījos, biju apēdis pareizās brokastis", utt nu - perfekta sacīkste. Elitē kļūdas vienkārši ir minimizētas līdz tik niecīgam lielumam, kuras vienkāršais orientierists nemaz neuzskata par kļūdām. Baltajā protams būs mazāk kļūdu, utml., bet, manuprāt, tāds vēl nav piedzimis, kas var skriet maksimāli ātri un nekļūdīties vienlaicīgi.
Ierakstīt komentāru