Suņi

Kārtējo reizi pārliecinājos, ka laukos cilvēkiem vajadzētu aizliegt turēt suņus. Nē, nu tiešām, ja tā padomā, tad praktiski vienmēr laukos sastapts suns būs agresīvs, labākajā gadījumā - ries, sliktākajā - mēģinās iekost. Viss jau būtu labi, ja vien šie suņi tiktu turēti savas mājas teritorijā, nevis varētu brīvi skraidītu apkārt, kā tas arī ir lielākajā daļā gadījumu. 

Kāpēc tad šoreiz esmu sacepies? Nu laikam jau tāpēc, ka, savās mājās skrienot, 2. treniņā pēc kārtas mani no suņa zobiem glābj tikai suņa nepārliecinātība par saviem spēkiem. Stāsts ir aptuveni šāds:

Skrienot atceļā uz mājām pamanīju, ka kāds vīrietis no meža puses nāk, pāriet perpendikulāri manu ceļu un aptuveni 30 metrus paiet iekšā pa lauku uz māju pusi. Bet tālāk uz ceļa kreisajā pusē sēž melns suns, aptuveni labradora lielumā. Es jau laikus pārgāju uz ceļa labo pusi, un ,skrienot tuvāk sunim manīju, ka vīrietis suni tā kā slinki pasauc pie sevis, bet suns nevis gāja kaut kur, bet apgulās, kas man deva nelielu cerību, ka varēsim iztikt, bet lieka nervu stresa. Arī vīrietis apklusa, tomēr, kad biju sunim vistuvāk - mūs šķīra tikai ceļa platums, viņš ar lielu rēcienu metās man virsū. Es  strauji apstājos un nedaudz ietupies ceļos izstiepu rokas pretim sunim, it kā viņu ķertu, acīmredzot manas automātiskās kustības suni nedaudz sabiedēja un viņš mainīja savu trajektoriju, aizskriedams man aiz muguras, es uzreiz sāku atkāpties lēniem soļiem un, kad mūs šķīra aptuveni 30m, sāku skriet treniņa tempā projām. Pēc pāris sekundēm, paskatoties atpakaļ, ievēroju, ka suns luncinādams asti aizskrien pakaļ jau minētajam vīrietim. Ja salīdzina ar aizpagājušās svētdienas atgadījumu, kad rotvellera kuce pārleca drāšu pinuma žogam un ar atņirgtiem zobiem turēja mani ielenkumā kādu pusminūti, tad, protams, šis atgadījums bija tāds nieks vien, bet kārtējo reizi visas pozitīvās emocijas bija pagaisušas un prātā tika apcilāti visi zināmie krievu-mongoļu lamuvārdi raksturojot gan pašu suni, gan tā saimnieku. 

Protams, ka turpinot skriet nāca prātā daudz dažādu radikālu metožu, ko darīt ar tādiem suņiem un viņu saimniekiem, tomēr nolēmu, ka tam pienācis laiks pielikt punktu. Vislabākais risinājums, šķiet, ir piparu gāze flakoniņos, pietiekoši lēta un, cik var noprast, arī ļoti efektīva. Lai arī pastāv briesmas pašam saelpoties gāzi, manuprāt, labāk vienreiz nedaudz pašam saelpoties un riktīgi sapūst sunim ģīmī, nekā katru reizi ar sirdi, lecošu ārā pa muti, pateikties dievam/haļavai/cūcenei par to, ka tavā ķermenī nav neviena lieka cauruma.