Pagājuši 8 gadi, kopš pēdējo reizi kāru kaklā Latvijas Čempionāta medaļu, toreiz vēl skrēju 16niekos, biju diezgan stiprs, gan sprintā, gan garajā sudrabs. Šoreiz nosacīti tikai bronza, tomēr personīgi ļoti vērtīga bronza.
LČ bija tās sacensības uz kurām tika briests visnopietnāk, nekādus dižos mērķus nebiju izvirzījis, tomēr, pēc starta saraksta publicēšanas, klusībā cerēju uz medaļu - bronzu, ne jau tāpēc, ka negribētos augstāk, bet gan tāpēc, ka reāli novērtēju uz ko būtu spējīgs, ja izdotos nenorakt.
Sprints pats par sevi ir visstrīdīgākā disciplīna, tāpēc, ka vienmēr ir kaudzēm tādu, kas kaut kur pārlec vai izlien, kur ir aizliegts. Tieši tāpēc sprints man ne visai patīk. Arī uz īsajiem ātruma intervāliem šosezon nebiju īpaši izgājis, tāpēc arī nemaz necerēju uz kaut kādiem nopietniem rezultātiem. Tomēr izdevās noskriet samērā labi, tikai 20 sekundes aiz Renāra un 5. vieta. Kļūdās aptuveni pusminūte bija, īpaši ātrāk noskriet nevarēju, varbūt piestrādājot pie ātrumiem būtu gājis labāk, tomēr tad iespējams, ka būtu vairāk saracis, jo sprints pats par sevi bija ātrs un tehniski pietiekoši sarežģīts.
Garā distance izrādījās skrienamāka, nekā biju iedomājies. Uz 1. punktu nācās sabremzēties, lai ielasītos kartē, daudz it kā nezaudēju tomēr pusminūti var skaitīt. Ceļu uz 2. punktu bija grūti izplānot, jo iespējas bija daudz, kā skriet un ceļa variants sākotnēji neizskatījās nemaz tik viennozīmīgs, tomēr beigās izšķīros skriet tieši to. Izrādījās pareizā izvēle, jo apvidus bija tiešām skrienams. Pa ceļam izplānoju ceļu uz 3. un 4. punktu, un piemetu aptuveno izvēli uz 5. punktu. Līdz 8. punktam nebija pat īpašas izvēles kā skriet, bet uz 9. es izvēlējos iet pa taisno, kur es drošas 30-45 sekundes pazaudēju plus vēl punkta rajonā vēl pusminūti atstāju. Uz 12. skrienot pamanījos purvā atstāt kurpi, kura jau kādus kilometrus 4 bija atsējusies, paldies dievam, purvs nebija dziļs un kurpi veiksmīgi atguvu un drošības pēc abām uzsēju vienkārši mezglu. Šeit arī sāku just pirmo nogurumu, un tieši tad sekoja taurenītis, kuru nolēmu skriet lēnāk, bet drošāk. Gluži viss tā nesanāca, jo 19 punkta, kas man bija arī 15. punkts, rajonu galīgi neizpratu, zīmēts ieloks, tomēr dabā izskatījās pēc lēzenas nogāzes bez ielokiem. Pēc taureņa arī parādījās īstais nogurums, kas vairs neļāva veselīgi domāt un ieslēdzās vairāk vai mazāk režīms - pa taisno. Attiecīgi arī uz atlikušajiem 6 punktiem kopā atstāju minūtes 2. Finišēju pirmais no visiem, kas deva cerības uz labu rezultātu, un ar katru finišējušo sapratu, ka jābūt medaļai. Vienu brīdi pat likās, ka būs sudrabs aiz Krūma, tomēr Guntar Šmitiņš parādīja monstrālu sniegumu un apskrēja mani par 2. sekundēm. Līdz ar to 3. vieta.
Jāmēģina vasarā līmenis pacelt vēl augstāk un jāskatās, kā ies rudens sezonā.
Kartes lai apskatītu pilnā izmērā, spiest peles labo taustiņu un atvērt jaunā cilnē/logā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru