otrdiena, 2018. gada 26. jūnijs

Neviens taču so nelasa, vai ne?

Šķiet, ka orientieristu blogi ir miruši, mode ir pārgājusi un amba, tikai vienīgi Renārs, kā īsts maratonists turpina pacietīgi kapāt. 
Lai arī, visticamāk, tikai paša ķeksītim un kaut kādai vēsturei, tomēr uzskaitīšu iemeslus, kāpēc 2015. gada rudenī izdomāju mest mieru aktīvai sportošanai. 
Laikam pats galvenais iemesls bija tas, ka viss process bija kļuvis par tādu kā darbu bez algas un gandarījuma. Skrien, trenējies, uzvari, repeat un tas viss bez pozitīvajām emocijām. Nebija vairs tā pacilājuma, kas bija, kad atsāku skriet A grupā. Bija iestājies tāds kā neliels status quo, attīstība bija apstājusies un celt savu līmeni šķobīgās veselības dēļ nebija iespējams. Turpat arī seko finansiālais aspekts. Grozi kā gribi, bet orientēšanās hobijs nopietnā līmenī maksā diezgan bargu naudu. Pieticīgi rēķinot un atsakoties no daudz lietām, man tāpat aizgāja ap 1500 eiro gadā. Neko daudz vairāk jau arī nevarēju atļauties. Un arī laiks tiek apēsts čupām. Darba dienās atnāc mājās, ej skriet un pēc tam gulēt, brīvdienās prom uz sačiem. 
Nu un tad divas sakritības, kas lika izlemt. Viena bija tā, ka nolēmu mesties iekšā graudkopībā un bija jau paredzams, ka aktīva trenēšanās nebūs savienojama ar jauna uzņēmuma vadīšanu, kas mēģina atsperties. Sezonas laikā banāli pat nav laiks aizbraukt uz sacensībām. Un pēdējais bija tas, ka atkal sāka streikot celis, kur risinājums droši vien bija operācija. Lai varētu for fun paskriet? Nē, paldies! 
Šo visu kopā saliekot es sapratu, ka tērēju savus resursus - laiku, naudu un veselību un no tā neko neiegūstu. 
Sports ir grūts un sports ir nežēlīgs un tikai daļai patiešām izdodas nonākt virsotnē. Taču atšķirībā no lielajiem komandu sporta veidiem, kur profesionālu sportistu ir simtiem un nav jābūt topā, lai nodrošinātu iztikšanu, orientēšanās vēljoprojām viss pa lielam ir for fun, tāpēc visu cieņu mūsu izlasei, kas tērē savu laiku, naudu un veselību, lai nestu Latvijas vārdu pasaulē. Katram savs ceļš ejams, tomēr ar pārliecību varu teikt, ka vēl jau tiksimies mežā, jo vienmēr jau var uzskriet for fun. 

2 komentāri:

Andis Malejs teica...

Lasa, lasa :)

fassko teica...

Kaut kad tieši domāju, kur esi pazudis. Tieši šo iemeslu dēļ es arī vairs aktīvi neskrienu.

Veiksmi darbos un lai laba veselība!

Kristaps Grinbergs