Pēc Serbijas...

Pēc Serbijas ākstīšanās, nē nu nekādi savādāk to nevarēju nosaukt, ja vēl pirmās 3 dienas skrēju nopietni, tad jau 4 bija pofigs un 5to vispār skrēju prikolam un lai tiktu pie kopvērtējuma. 4tajā dienā sanāca paskriet kopā ar Normundu, kurš manuprāt todien uzrādīja savu labāko rezultātu vispār sacensībās. Paveicās, ka 3. vieta nereāli noraka, līdz ar to pirms pēdējās dienas pirmais trijnieks bija jau zināms par 99% - Es, Mikus un Normunds. Un tā arī notika beidzamajā dienā neviens disku nedabūja un tādā pašā secībā arī ieņēmām godalgotās vietas.
Rezultāti
Protams pēc sacensībām rodas jautājums, vai tikai nevajadzēja skriet eliti, jo nu skatoties kopējos etapus izskatās, ka bez problēmām būtu iekļuvis sešiniekā. Protams, ka pēc sacensībām visi orientieristi gudri, bet tomēr... :D Nedaudz apbēdināja balvu fonds, jo tie cilvēki, kas noskrēja nakts sprintu dabūju tādas pašas medaļas, kā tie, kas kopvērtējumā, nekā cita jau nebija. Medaļas gan bija lielas, taču to kvalitāte un izskats pilnīgi noteikti piekāpās Valmieras čempionāta medaļām. Bet nu īpaši jau laikam sūkstīties nav jēgas, jo arī  daudzi citi organizatoriskie aspekti bija krūmu mača līmenī. Ieskaitot pārāk tuvos farstus mežā. Nedomāju, ka kādā Latvijas mačā mēs atrastu 2 punktus vienā kartes aplītī, bet tas lai paliek uz organizatoru sirdsapziņas. Kopumā var teikt, ka sacensības vairāk bija ar + zīmi nekā ar mīnusu, jo tāds apvidus pilnīgi noteikti prasa pavisam savādāku pieeju, priecē arī tas, ka pēc pirmās dienas megaracieniem, turpmākās dienas viss bija normas līmenī un vairāk par 4 minūtēm kļūdās vienā dienā nesavācu. Ja ir iespēja braukt uz ārzemēm, to vajag izmantot.