LČ garā sanāca dikti īsa.

Uz garo distanci devos ar krietni lielāku motivāciju nekā pirms sprinta un lai arī zināju, ka iespējams draud izstāšanās, cerēju, ka tā tomēr nenotiks. Skriet skrēju tīri fiksi, bet pirmo punktu nemaz nebiju sasniedzis, kā atkal atsvaidzināju traumu, zaudēju kādas 30-40 sekundes vismaz, nedaudz pakunkstēju un nodomāju, ka varbūt var tomēr skriet tālāk, galu galā neviens punkts nav paņemts. :D Pirmo paņēmu un devos ceļā uz 2. punktu, tiku es līdz izcirtumam, kur uzmanīgi skrienot tomēr pamanījos atkal pastiept saites, pavisam nedaudz, bet tomēr. Un TIEŠI šinī mirklī es sapratu, ka šādā stilā turpinot, man draud vismaz divas stundas ilgs skrējiens, kas noteikti vainagotos ar vēl ilgstošāku traumas ārstēšanu kā iepriekš. Protams, ka pieņemt lēmumu doties uz finišu nebija viegli, godīgi sakot neatceros, kad pēdējo reizi būtu izstājies, bet tomēr nolēmu, ka tā būs labāk. Ejot pa lielo grantēto ceļu, atlaidās arī muskuļi un tad jau zināju pilnīgi droši, ka skrienot tālāk būtu bijis vismaz tāpat, kā pirms pusotras nedēļas. Pa ceļam padzēros, redzēju, kā citi cilvēki skrien, dažiem pat iešana sagādāja grūtības. Karsts laikam bija dikti. Redzēju arī aprasojušo gāzes vadu. Dīvaini gan tas, ka tuvumā esošais priekšpēdējais punkts daudzām grupām - mikropaugurs netika pārcelts pāri stigai ziemeļu kalniņā, tas noteikti būtu bijis labāks variants, lai nekārdinātu riskēt gribošos ātros skrējējus novilkt uz gurķi, skrienot pāri slapjajam metāla gāzes vadam.

Apskatot karti, šķiet ka distance bijusi interesanta un arī apvidus bija īsteni igaunisks, ar to domājot raksturīgos egļu mežus ar dažāda kalibra purviņiem. Žēl, ka neizdevās noskriet līdz galam.

Cerams, ka atsvaidzinātā trauma neradīs lielas problēmas un tad jau drīz sākšu gatavoties Kāpai.

Latvijas Čempionāts Sprintā

Skriet atsāku trešdien, pēc gandrīz nedēļas lielas pauzes, lēns skrējiens, ātrums zem katras kritikas, 5:25min/km, kāja sāp, bilde mālējas drūma. Piektdien otrs lēnais treniņš, ātrums jau labāks ap 5min/km, tomēr kāja joprojām nedaudz piedzīta un pats jutos nu tā it kā būtu atsviests treniņos atpakaļ par 2 mēnešiem. Kopumā ātrums švaks, kāja piedzīta, motivācija skriet - tuvu 0. Vienīgais mierinājums bija tas, ka sestdien man tika apsolīts noteipot kāju. Bet nu jābrauc jau bij, ja dod par brīvu startēt.

Tā nu gadījās, ka Cēsīs bijām diezgan laicīgi - jau divas stundas pirms starta. Ejot uz sacensību centru, redzējām starta vietu un secinājām, ka K punkts tiešām ir 10 metru attālumā no starta, knapi karti var sagriezt vēlamajā virzienā. Un tā arī bija - īsti startu nepaguvu sameklēt, bet pēc Bertuka skriešanas virziena, vismaz zināju, kur jādodas. Mērogs 1:4000 sen nebija redzēts, daļēji tāpēc kļūda jau uz pirmo punktu. Nesaskatu, ka ejai priekšā ir pustrekna melna svītra, nākas skriet apkārt neizdevīgāko variantu, kur vēl pamanos ieskriet nepareizajā vārtrūmē. Pusminūte vismaz pa kāju. Tālāk otrais normāli, pie trešā neizpratne, kaut kāda dzeltenmelna lenta priekšā un Nauris Spalviņš, kas brēc, ka nedrīkst skriet tur - nu neko, jāskrien apkārt. Nākamie trīs samērā vienkārši tomēr pie mēroga joprojām nevaru pierast, 6. punkts zīmēts zils kvadrātiņš, izrādās, ka slapjš bruģis - dīvaina strūklaka. Tālāk seko kļūda uz 7. punktu - uz kreiso pusi aizskrienu, jau pēc 100m saprotu, ka nepareizi, kad atloku karti, bet ko nu vairs, kārtīgi atvelku, lai it kā saglābtu, bet, uz astoto skrienot, saprotu, ka esmu noplīsis, kam man bija tā psihot? Tālāk seko mini kļūda uz 9to. 10. normāli, gandrīz saskrienos ar Kalvi Brūnu, uz 11. normāli, tomēr ātrums pret kalnu švaks, 12. ne perfekti, bet salīdzinoši labi ielasu leģendu, noķeru arī Miku. 13. un 14. nav īpaši sarežģīti, bet 15. punkts izrādās paslēpies kartē, gandrīz pārķēru etapu uz 16. Tomēr skrienot noskrienu gar 19. punktu, kur zaudēju atkal dārgās sekundas, pats punkts ar ieslēpts mūrī. 16., 17., 18. 19. bez kļūdām, tomēr vēl neesmu atguvies, taču uz 20. jau nedaudz atgūstos, varu jau atkal skriet, arī Miks pazūd. 21. maza varianta kļūda, 22. jau bez variantiem , skrienu, ko varu, finišā pietrūkst pumpas botās. Rezultāts - 20:04, uzvarētājam zaudēts gandrīz 3`30 - diezgan švaki. Tomēr, ja ņem vērā, ka pirms sacensībām vispār nezināju, vai spēšu pieveikt distanci, tad jau nav tik traki. Kļūdās varētu kādu minūti salasīt, varbūt nedaudz vairāk.

Kopumā skrējiens normāls ņemot vērā visus apstākļus. Gribējās ātrāk, bet ir kā ir, godīgi sakot jāpriecās, ka vispār ir rezultāts, jo pirms nedēļas LČ šķita diezgan nereāli skriet. Noteipotā kāja turējās samērā labi, tas nozīmē, ka arī rītdien uzskriešu, lai līdz Kāpai izdotos saglabāt dzelteno krekliņu.

Tagad tikai jāsagaida sprinta rezultāti, un tad jau tiksimies rīt! :)

Rīgas čempionāts jeb 'Kā es gandrīz noskrēju Krūmu'

Raksts laikam jāsāk nedaudz ar vēsturi, 2008. gadā tā nu bija gadījies, ka arī biju aizbraucis uz Rīgas Čempionātu - vienīgajām sacensībām togad. Protams, ka pēc lielās pauzes izmantoju iespēju un ņēmu V21B grupu, jo tobrīd arī 5,1 km bija pietiekoši daudz.

Kā var redzēt, tad veicās man dikti švaki, 14. vieta B grupā... nu šķiet, ka šo varētu ielikt pie visu laiku sliktākā sasnieguma. Cik atceros, tad diezko nenoraku, galvenais iemesls bija tas, ka pa purviem es drīzāk gāju nekā skrēju. Fiziskās aktivitātes uz to brīdi man bija apaļa 0 jau 2 gadus un arī pēc tam līdz 2009. gada sākumam es neko nedarīju.

Par šo notikumu es rakstu tāpēc, ka nu ir pagājuši apaļi 3 gadi, kuru laikā esmu vairāk vai mazāk, bet tomēr trenējies un treniņi ir nesuši augļus. Šogad Rīgas čempionāts man atnesa 2. vietu V21E grupā, un tagad šķiet, ka tas skrējiens bija tik sen, ka tā vairs nav taisnība. 

Skrējēju gan šoreiz bija pamaz,  tikai 5, tāpēc laikam starta intervāls bija 6 minūtes, kas ļoti iepriecināja. Distances sākums bija pa balto mežu, kurš lasījās labi un īpašas problēmas nesagādāja bija jānotur ātrums un virziens. Pēc aptuveni 3,5km sekoja aptuveni tikpat garš garais etaps uz 9. punktu par kuru garumu nobrīnījos vismaz 2 reizes, vismaz savā mūžā tas man ir garākais etaps, kādu ir nācies veikt. Šeit es izvēlējos ceļu variantu pa kreiso pusi, grūti teikt, vai tas bija ātrākais variants, bet kopumā man tas prasīja 20:39 ar kādām 45sek kļūdu pie paša punkta. Pēc tam sekoja laikam smagākā kļūda uz 10. punktu, jā dīvaini, bet atkal uz 10. punktu :D Skrienot it kā lasīju karti, bet acīmredzot taciņa kuru es atradu dabā uz kartes nemaz neeksistēja turklāt noguruma dēļ neskatījos kompasā un attapos aptuveni 300m nost no ideālās trajektorijas, varētu teikt, ka šī kļūda man arī maksāja pirmo vietu. Pēc 10. punkta turpināju skriet, cik ātri mācēju un, izņemot 14. punktu, kur atkal virzienā aizskrēju par daudz pa kreisi, nekādu īpašo kļūdu nebija. Kopumā distance bija praktiski baltais mežs - 13,5km pievarēju 78:53.

Rezultāti

Spliti

un Alises uzņemtā bilde :D

 Bet, protams, šis līdera krekls netiktu sasniegts bez Gunāra Ikaunieka palīdzības. Par to arī viņam liels paldies. :)

Aronas kauss

Pagājušajās brīvdienās devos uz Madonas pusi, lai palīdzētu rīkot, kā arī piedalītos Aronas kausā. Lai arī konkurence bija tāda pašķidra, tomēr jau pirms sacensībām bija divi izteikti Andri, viens no Ogres puses, otrs vietējais - no Madonas. Tomēr pārējie jau bija apskrienami, tāpēc mērķis bija tikt trijniekā, kaut gan necerēju, ka tas būs viegli, it īpaši pēc trakās rakšanas Rīgas kausos, tomēr uz fizisko bija pastrādāts, tāpēc cerēju, ka šoreiz būs labāk. Pirms starta jutos diezgan pašvaki, biju pārēdies kā arī joprojām nedaudz sāpēja muskuļi pēc ātruma treniņa. Arī distancē nejutos īpaši ātrs, tomēr mēģināju koncentrēties un skriet, cik ātri iespējams. Līdz 10. punktam tas arī izdevās, kad uztaisīju vienīgo puslīdz nopietno kļūdu uz pusminūti. Bija vēl dažas parastās minstināšanās kļūdas punkta rajonā, taču nekas nopietns, pēc finiša izrādījās, ka sajūtas bijušas mānīgas - bija izdevies ierindoties 2. vietā pa vidu abiem Andriem. Pārsvars pār Jubeļu Andri bija gaužām mazs - 38. sekundes un no otra Andra atpaliku vairāk kā 2 minūtes. Tāpēc īpašas cerības saglabāt otro vietu neloloju, taču 4. vieta atpalika par gandrīz 5 minūtēm, tāpēc trijnieks bija gandrīz drošs, vajadzēja tikai nenorakt. Otrajā dienā jutos vēl švakāk nekā pirmajā un skrienot bija besis praktiski visu laiku, uz 10. punktu atkal uztaisīju nopietnāko kļūdu, šoreiz gan uz pusotru minūti. Drīz pēc tam aptuveni uz kādu 15. punktu palika pavisam grūti. Drīz vien sekoja arī garais etaps, kur nedaudz kļūdījos ar ceļa izvēli pašā etapa sākumā, un pēc garā etapa jau iestājās "beigu gaidīšana" fāze - t.i. palika tiešām grūti un bija ļoti jāuzmanās, lai neuztaisītu kādu muļķīgu kļūdu, un kā par brīnumu tas arī +/- izdevās. Finišēju 4. aiz abiem Andriem un arī Edgara Bertuka, kurš noārdījās diezgan pamatīgi - splitos gandrīz visi cipari melni. Kopumā distance bija diezgan smaga, Polars uzrādīja 350m kāpumu. Tomēr priecēja tas, ka izdevās 3. vietu nosargāt un kopvērtējumā no uzvarētāja atpaliku tikai par 6 minūtēm, arī pārsvars pār 5. vietu garajā distancē bija veselas 15 minūtes. Tas deva cerības, ka izdosies kā 10. tikt uz Baltijas Čempionātu, taču diemžēl treneri lēma savādāk. Nākošās sacensības jau rīt - Rīgas Čempionāts, būsim gaužām maz - tikai 5 cilvēki.

Šis un tas par ātrumu.

Pati populārākā O-sportistu ātruma aprēķināšana ir minūtes uz kilometru, kas īsti pat neskaitās ātrums, bet gan temps. Principā nav slikts mērs, lai salīdzinātu savus spēkus ar citiem. Kilometri stundā kaut kā ne visai labi skanētu, it īpaši, ja parēķina, ka bieži vien smagākās kartēs dažu grupu ātrums nemaz nesasniedz 6 km/h, tātad lēnāk nekā tiek iets pa ceļu. Tomēr min/km sevī slēpj apslēptu akmeni un tā ir relatīvā attiecība, kaut kā iesakņojušies tāda tipa izteikumi, kā zaudēju/vinnēju minūti/pusminūti uz kilometru. Tomēr ir diezgan liela atšķirība starp 5/6min uz kilometru un 9/10min uz kilometru. Pirmajā gadījumā tie ir 2km/h, otrajā 0,66km/h, un jo ātrāk tiek skriets, jo atšķirība ir lielāka. Arī es pats sevi bieži esmu samānījis salīdzinot rezultātus nepareizi.

Šajā tabulā var redzēt aptuvenās vērtības.

 Mēs visi lieliski zinām, ka katrā mežā ātrums ir atšķirīgs, un ja smagākajos Latvijas mežos elite nespēj skriet zem 6min/km, tad pašos vieglākajos jau tuvojamies 4min/km, kaut gan viss ir atkarīgs no ieplānotās distances. Varbūt arī tieši tāpēc ir tik grūti nodrošināt noteikumos rakstītos laikus, jo ir jāparedz arī tas, cik tad spēcīgi čaļi sabrauks un cik spēcīgi viņi spēs noskriet. Tāpēc, lai galīgi neapbižotu tautu, garā distance parasti tiek taisīta tā, lai vidējā skrējēja laiks ir tāds kā noteikumos, bet vidējā tā, lai tikai ļoti spēcīgs uzvarētājs spētu noskriet plānotajā laikā, t.i. vidējam skrējējam nebūtu par īsu. Saprotams, ka šāda pieeja nenodrošina O-Sporta sasniegumu līmeņa paaugstināšanos, taču, diemžēl, pie mums šis sporta veids joprojām balstās uz entuziasmu un parastā skrējēja maciņu. 

Rīgas kausi un vēl šis tas

Ir dienas, kad neiet un ir sacensības, kad neiet. Principā rupjajās kļūdās pirmajā dienā atstāju 5 minūtes un otrajā 6 minūtes, kas ir traģiski, jo abas dienas bija jāskrien vidējā distance. Pirmā dienā pietrūka arī motivācijas gan karti lasīt, gan kārtīgi skriet, tāpēc kopumā zaudēju 10 minūtes pirmajai vietai, tomēr otrajā saņēmos un tikai 8 zaudēju. Mačs principā bija B klases - neizprotams līkums pašā finiša beigās, 3 saspraudītes numuram un mašīnu vietu ierādītājs, kurš piekasījās pie katra "lieki iztērētā" centimetra, kā arī citi sīkumi, kas kopā ar slikto sniegumu nosita jebkādu sajūsmu par maču, galu galā tam visam punktu pieliek starta saraksts, kurā varēja atrast tikai divus uzvārdus, ko var pieskaitīt spicei. Pluss bija tas, ka kontrolpunktu numuri bija pēc kārtas no 31-xx, līdz ar to pārlieku jālūr leģendās uz numuriem un vairāk uzmanības varēja pievērst paša KP leģendai.
Ja paskatās grafikus, tad jāsecina, ka otrajā dienā ātrums bija pietiekoši labs, lai varētu dienā uzrādīt 2. labāko laiku, un principā ja atstāj pa 2 nominālajām minūtēm rupjajās kļūdās katrā dienā, tad trijniekā būtu jābūt, taču apvidus un paša māka neļāva to realizēt. Tomēr tas liecina, ka fiziskais jau ir līmenī, un ātruma treniņi ir devuši savu.
Piektdien, pirms sacensībām skrienot lēno treniņu iepriecināja ātrums, 4:48min/km priekš manis ir jauns rekords, un jācer, ka uz sezonas beigām varēšu skriet vēl ātrāk, cik ātri - gan nezinu, bet jācer, ka varēšu vēl kādas 15 sekundes nomest. Tas man atgādināja par kādu dusmīgu pensionāru riteņbraucēju, kurš bija dikti sašutis, kad ieraudzīja sev blakus skrienošu cilvēku, lai galīgi nezaudētu godu, viņš saspļāva plaukstās un uzmina līdz kādiem 15km/h, žēl, ka nebija tajā dienā intervālu treniņš. :D
Arī par veselību nākas domāt un esmu atsācis dzert glukozamīnu, jo kā vēsta instrukcija, zāles sāk iedarboties ar vismaz 2 nedēļu nobīdi, tāpēc nebūtu prātīgi gaidīt, kamēr sāk sāpēt.
Un beidzamais jaunums šķiet ir tas, ka mani Icebugi iet uz galu, principā vairāk vizuāla rakstura bojājumi pašlaik, bet nākas vien aptīt ar pelēko lentu, lai tik ātri neizjuktu. Principā nākošie apavi ir jāmeklē izturīgāki, jo izdiluši caurumi virs īkšķa nagiem liecina, ka attiecīgais materiāls ir dikti švaks. Galu galā kupes ir pirktas pagājušā gada septembrī. Pašlaik gan topā jau ir citi apavi, bet kā ar praktiskumu? Ko varētu ieteikt praktiskais latvietis?

Kurzemes pavasaris

Lai gan pirms sezonas nebija plānots piedalīties Kurzemes pavasarī, tomēr pēdējā brīdī plāni mainījās un, pateicoties Alisei un viņas draudzenei, braucām uz Skrundu mašīnā. Ja Ziemeļu divdienās sniegs bija līdz acīm, tad Kurzemes pavasarī tika gaidīta skriešana bez sniega un cerības piepildījās, sniegu varēja atrast tikai pašās ēnainākajās vietās.
Pirmajā dienā ieradāmies samērā pavēlu, tāpēc nekāda dižā iesildīšanās nesanāca, vajadzēja paskriet pa mazo treniņa kartīti, tomēr pietrūka laiks.

Distanci iesāku ātri un kļūdījos jau uz pirmo punktu, un arī uz 2. un arī uz 4.un vēl uz vairākiem punktiem. Jā, nu diemžēl kājas skrēja ātrāk par galvu un nespēju ne īsti karti salasīt, ne noturēt virzienu. Neskaitot bakstīšanos, kļūdās droši var ieskaitīt vismaz 2,5-3 minūtes, kas šinī apvidū ir diezgan daudz, jo uzvarētājs spēja noskriet pa 4:30min/km. Uzvarētājam zaudēju vairāk nekā minūti uz kilometru, un arī no latviešiem biju tikai 12.tais, tomēr blīvie rezultāti ļautu viegli pakāpties uz augšu, ja nebūtu pieļautas daudzās muļķīgās kļūdas.  Lai arī nejutos īpaši noguris, pateicoties Alises operatīvajai rīcībai pēc finiša, un vakar sprintu neskrēju, tomēr 2. dienā solītie 15,9km vienalga nedaudz biedēja.
Otrajā dienā laiks bija kļuvis nedaudz aukstāks un nācās vilkt cimdus. Distanci iesāku normālā tempā, jo zināju, ka nespēšu noturēt tādu ātrumu, kāds man bija pirmajā dienā. Pirmos 2 punktus paņēmu samērā normāli, uz 3šo zaudēju dažas sekundes, jo punkta rajonā īsti nesapratu kur esmu un uzreiz neieraudzīju punktu. Tālāk seko 2. lielākais dienas pārsteigums, skrienot uz 4. punktu izvēlējos taisnāko variantu, jo izskatījās, ka nebūs problēmu izlīst starp "nepārvaramajiem purviņiem", tomēr liels bija mans izbrīns, kad īsti tā arī tos neieraudzīju, nepārvaramā purviņa vietā bija tīri pārvarams mežs ar tuvu saraktiem grāvjiem. Šis moments nedaudz izsita no sliedēm, tomēr, paldies Dievam, pēc tam sekoja šaura gara pļava, kas kliedēja manas šaubas par to, ka es varētu būt totāli nomaldījies. Tālāk sekoja vēl dažas bakstīšanās uz virziena kļūdas uz 5., 9., 10., 13. punktu un tad nāca dienas lielākais pārsteigums. Etaps uz 17. punktu no kartes rietumu daļas pāri purviem uz austrumu daļu. Izvēlējos, manuprāt, ne pašu veiksmīgāko variantu, ar lielu līkumu pa labi apkārt pa ceļu. Biju ticis etapam pusē, kad pēkšņi man pretim skrien Renārs un mani sveicina, ko viņš darīja kartes vidū, aptuveni 5km no finiša rajona, laikam varēs pastāstīt tikai viņš pats. Godīgi sakot arī aptuveni šeit arī es sāku plīst nost, teorētiski skrēju cik varēju, bet pēc pulsa redzēju, ka temps ir krities. Atlikušajos 3-4 kilometros vairs kļūdu nebija un arī ātruma ne, finišā gandrīz vai gāju. Iespējams, ka lielu lomu nospēlēja ūdens pārdzeršanās distances vidū, pēc kuras sāka klunkšķēt vēders un beigās arī sāpēt, tomēr nevar noliegt arī to, ka īsti gatavs skriet 100minūtes es neesmu, pietrūkst apjoma ziemā un garo treniņu kā tādu.
2. dienā 19. vieta, kopumā arī, no latviešiem šodien 8. rezultāts, kopumā 7.
Secinājumi - trūkst gandrīz visa veida treniņu - kartes, apjoma, ātruma.
Lai arī ar saviem sniegumiem neesmu īsti apmierināts ne pēc KP, ne pēc Z2D, tomēr nav īsta iemesla sūdzēties, galu galā pēc 3 gadu nekā nedarīšanas esmu ticis tomēr diezgan augstu un zinu, ka šis varējums nav mani griesti. Ja ar kājām nebūs problēmu, domāju, ka, turpinot trenēties, jau nākošgad droši varētu atlasīties uz Baltijas Čempionātu.
Rezultāti
1.dienas spliti
2.dienas splitu pagaidām nav.

Arktiskās divdienas (atsalums jeb 2. dienas atskaite)

No rīta, braucot uz sacensībām, tika gaidīts tikpat daudz sniega, cik garajā distancē, taču, ierodoties sacensību centrā, pavērās skriešanai daudz draudzīgāks skats. Arī distancē dažus etapus sanāca skriet pat vairāk kā 50% pa zemi. Lai arī sniegs joprojām uzvarēja ar kādiem 70%, tomēr skriet bija daudz, daudz patīkamāk, nekā vakar, tomēr tas atstāja arī iespaidu uz rezultātiem. Ja vakar ātrums bija salīdzinoši lēns, kas ļāva labi salasīt karti, tad šodien jau smadzenes īsti līdzi kartei netika, kas šodien nozīmēja pa minūtes kļūdai uz 4. un 5. punktu, tomēr kaut kādā mistiskā veidā izdevās tikt pie 1. rezultāta uz 8. punktu, taču jau tad mani bija pieķēris Zigmārs Gailis un tālāk jau vairāk tāda kā astē sēdēšana vien bija. Un arī nopietnu kļūdu tomēr bija mazāk, uz 14. punktu abi pamanījāmies vēl atstāt kādu minūti. Tā kā šodien jau procentuāli kļūdas bija vairāk, arī vieta zemāka - tikai 14, tomēr arī bez kļūdām knaps desmitnieks sanāktu. Kopvērtējumā 10. vieta, jātrenējas, jāaudzē ātrums un būs labi, tad jau varēs arī par augstākām vietām cīnīties. Nākošā kontrole - Kurzemes pavasaris!

Rezultāti

Spliti

Kopvērtējums

Karte:

Arktiskās divdienas (1. dienas atskaite)

Kā jau iepriekš biju rakstījis, pirmā īstā atskaite šosezon bija ieplānota Ziemeļu divdienu 1. dienā, kas nu ir aizvadīta. Grūti gan teikt, veiksmīgi vai neveiksmīgi, un būtībā arī tam nav lielas nozīmes, jo pieņemu (ļoti ceru), ka šīs šosezon bija pēdējās sacīkstes, kuras nākas skriet sniega apstākļos.

Lai arī Indulis forumā mierināja, ka dienvidu nogāzes ir nokusušas, drīz vien distancē nāca atklāsme, ka vienīgā nogāze, kas ir tiešām nokususi, stiepjas gar Garezeru. Pārskrienot minēto kalnu rindu, skatam pavērās jau pierastā sniega aina, un arī turpmāk distancē zemi varēja sajust vien pāris reizes, pēc maniem aprēķiniem kādus 500m no 14,5km, būtībā var teikt, ka sniega apjoms atbilda baltās krāsas apjomam kartē. Sniega apstākļi gan mainījās, vietām vēl bija sērsna, pa kuras virsmu skriet varētu tikai Raivo, bet pārsvarā cukurveidīgā putra, pa kuru varēja mīcīties līdz nelabumam. 

Distanci iesāku samērā labi - pirmie divi kilometri arī sanāca visātrākie, bet tad jau ātrums nokritās līdz nedaudz zem 7min/km. Punkti ņēmās ne visai veikli, jo kartes treniņa joprojām praktiski nav, taču lielas kļūdas netaisīju, izņemot 7. punktu, kur tā pavairāk novirzījos no ideālā maršruta, tomēr kopumā jau kādas 4 minūtes salasīt var, taču izvērtēt, kur kļūdas bija un kur trāpījās neveiksmīgāka sniega izloze,  ir diezgan grūti. Priecēja tas, ka uz 12. punktu bija dzirdināšana ar siltu ūdeni, nedaudz dīvaini bija tādu dzert, bet aukstu es nemaz nebūtu provējis. Uz beigām gan nedaudz pietrūka spēka kulties pa to sniegu, taču priekšpēdējā etapā, kur atkal varēja skriet pa nokusušo nogāzi, spēju attīstīt pietiekoši labu ātrumu par spīti tam, ka spēki praktiski bija beigušies. Un tad jau seko pēdējais punkts un finišs, kurā mani sagaidīja Alise ar siltu ūdeni un jaku.

Pēc sacensību pirmās dienas secināju, ka pietrūkst spēka skriet pa sniegu un, iespējams, ka es arī nemaz nemāku to efektīvi darīt. Arī brokastu ēdienkarte būs jāpamaina, jo izmantot brīvdabas tualeti distancē nav diezko forši. Rītdien, paldies Dievam, tikai 6 kilometri, un tad jau arktiskais murgs būs galā.

Rezultāti
Spliti
Karte:

Pāris bildes:

Un te es pēc finiša :D

Pirmie mači aizvadīti

Kā jau biju ieplānojis, šodien devos uz Mežaparku uzskriet VEF pavasari. Bija neliela cerība, ka sniegs būs ļoti maz, bet diemžēl kļūdījos. Sniegs bija un daudz, vienīgi forši bija tas, ka sniegs bija pārsvarā sērsnas veidā, kas kaut cik atviegloja skriešanu.
Iegādājos karti, savelku distanci un secinu, ka pat maratonā tik daudz taureņu nav bijis jāskrien. Vēlāk arī tas iegāza nedaudz.
Pirms mača neko neiesildos, tikai izstaipos. Sākums diezgan švaks, ko var redzēt pēc splitiem, kartē neskatos, skrienu, saprotu, ka nebūs labi, bet ko darīt... :D pāris sīkas kļūdiņas un tomēr nav tik traki, uz 8-9 punktu jau sāku normāli lasīt karti. Un uz 9.to un 10 punktu pamanos uzstādīt labākos laikus. Pēc pirmajiem diviem taureņiem seko ceļa posmi, kuros acīmredzami iezaudēju līderiem pa padsmit sekundēm, bet tas nav nemaz tik traki, ja ņem vērā, ka manas kājas ātruma treniņus šosezon praktiski nav redzējušas. Tālāk seko vēl divi taureņi, pirmo tā neveiklāk paņemu, bet otrais jau ir labāk. Pēc tam seko 7 punktu virkne līdz finišam, kur noguruma dēļ tiek pielaistas vēl pāris kļūdas, ieskaitot vislielāko, tomēr pa vidu sanāk uzstādīt vēl 2 labākos laikus uz 2 īsiem ceļa etapiem. Sanāk arī pārķert etapu dēļ daudzajām līnijām, gribu skriet no 42. uz 41., jo tur taču ceļš, tomēr kļūdu laicīgi pamanu un tikai pārdesmit sekundes zaudētas.
Kopumā ar sacensībām varu būt apmierināts, kartes treniņš tiešām noderēja, kā arī varu palīdzināt rezultātus ar citiem. Nedaudz traucēja līniju mudžeklis kartē, kā arī sliktais pamats, kas maniem švakajiem ceļiem diezko veselīgi nav. Pirms sacensībām domāju, ka nebūtu slikti 4. vieta, jo tad nebūtu jāuztraucas par apbalvošanu rītdienas pāru sacensībās uz kurām es nebraukšu. Un tā arī sanāca, godam nopelnīta 4. vieta.

Rezultāti

Spliti

Karte:

Sniegs pakusis, bet ...

Likās, ka tūlīt, tūlīt sniegs nokusīs, nū vismaz tik daudz, lai atsegtu ietves asfaltu, bet nekā... Pakusa tieši tik daudz, lai sarastos daudz ledainu ietvju un peļķu to vidū. Arī sniega segas biezums joprojām ir slēpotājiem par labu, bet man jau tomēr vairāk patīk skriet.
Kamēr daudzi domā par ziemas mačiem un slēpju smērēšanas noslēpumiem, tikmēr es savu skatu vairāk vēršu tālāk kalendārā - aprīļa virzienā. Kā zināms, tad pirmais Latvijas kausa mačs būs Ziemeļu divdienas, līdz kurām ir palikusi tieši 71 diena. Ko var izdarīt 10 nedēļu laikā? Nū daudz mīļie cilvēki, tiešām daudz. It īpaši ja nesāk no nulles, tobiš pātraukums nav bijis pārāk liels. To, cik lielu progresu var panākt 2 mēnešu laikā, es sajutu pagājušajā gadā, kad tiešām cītīgi pieķēros treniņiem.
Pašlaik jūtos samērā ātrs, kaut gan ar to izturību ir kā ir,  nekādus dižos apjomus gan nav izdevies savākt. Diemžēl arī ar VFS es nedraudzējos, bet ceru, ka līdz pavasarim tomēr kaut ko izdarīšu arī šajā jomā. Lai arī līdz Elites grandu apjomiem man ir kā līdz mēnesim, ceru, ka, liekot uzsvaru uz vārdu efektīvs, man izdosies pietuvoties pietiekoši, lai spētu pavasarī pakutināt nervus ne vienam vien bijušajam cīņu biedram un nebūtu tikai jāpaļaujas uz konkurentu kļūdām, kā tas bija Latvijas čempionātā Irbenē.
Jāsaka liels paldies V21A grupai par lielisko pagājušo sezonu, kurā es progresēju ļoti strauji, bet diemžēl vai par laimi, tur man kļuva daudz par šauru, tāpēc es atvados no šīs grupas. Mērķis šogad man ir skriet tikai elitē un parādīt pēc iespējas labāku rezultātu, iespējams, arī atlasīties uz Baltijas Čempionātu. Par LČ medaļām laikam būs vien jāaizmirst šogad, jo Madonas Bjss būs sašķēlies oficiāli un pagaidām izskatās, ka skriešana zem apvienota nosaukuma nebūs iespējama tīri tehnisku iemeslu dēļ. Bet tas jau nav pasaules gals un kā zināms nekas nav mūžīgs, klubi veidojas, apvienojas un jūk, un arī cilvēki ik pa laikam maina klubus.
Katrā ziņā sezona solās būt interesanta un jācer, ka izdosies arī iekļūt kādās sacensībās sešiniekā. Īstos spēku samērus mēs redzēsim jau pēc desmit nedēļām, tāpēc trenējieties cītīgi, lai varētu parādīt Šūmahera cienīgu ātrumu ne tikai vietējā mērogā, bet arī starptautiskā.

Atskats uz sacensībām šogad.

Pavisam šogad piedalījos 8 Latvijas  Kausa posmos un vienās sacensībās ārzemēs. Kuras sacensības man vislabāk patika? Nu laikam jau Valmieras čempionāts. Distances bija pietiekoši sarežģītas, it īpaši pirmajā dienā, patika kā karte bija zīmēta, turklāt arī balvas bija jaukas, gan diploms gan medaļa ar īstas medaļas svaru. Vēl varu atzīmēt Malienas kausu, Cēsu Rudeni un LČ maratonā, šīs sacensības izcēlās ar labām balvām.
No sliktā gala jātzīmē Kāpa ar slikto karti, LČ sprintā ar sliktajām balvām un Kopaonik Open - 5 dienu sacensības Serbijā. Serbijā sacensības ir aptuveni 98. gada Latvijas sacensību līmenī, diezgan smieklīgi, kad tev startā, lietus laikā pašam ir jācenšas iedabūt karti maisiņā, vai arī, kad garās distances laikā, 30m attālumā atrodas divi punkti ar gandrīz vienādu leģendu. Labākā lieta tur bija kalnu treniņš un lētais plūmju šņabis. Turienes A grupas skrējēji bija Latvijas 0 grupas skrējēju līmenī, jo līdz B viņiem ar nesavelk. Vienīgais kaut cik līmenis bija Elites grupā, bet baidos, ka jebkurš LK V21E top 6 skrējējs būtu varējis uz vienas kājas noskriet turienes līderus.

A grupa manā skatījumā

Lasot Kalvja ierakstu man radās doma izteikt arī savu viedokli par A grupu. 

Sezonas sākumā - aprīlī, kad tikko biju sācis trenēties, par sacensībām nemaz nedomāju, bija jāmācās, turklāt fiziskās sagatavotības līmenis bija tāds, ka diez vai spētu konkurēt ar vadošajiem V21B grupas skrējējiem. Tomēr jau pēc mēneša nolēmu, ka ir laiks uzskriet sacensībās un izvēle krita uz Latvijas Čempionātu. Lai arī trenējies biju tikai mēnesi, jutos gana labs, lai skrietu A grupā. Rezultāti nebija slikti - sprintā 3. vieta. Un garajā 5. vieta. Ja godīgi, tad īsti apmierināts tobrīd nebiju, tomēr, ja atskatās no šodienas skatu punkta, tad īstenībā tas bija ļoti labs sasniegums, ar to fizisko sagatavotību. 

Laikam ritot, sniegums uzlabojās, Valmieras čempionātā jau bija 2. vieta, un, ja atskaita Kāpu, kur V21A grupas līmenis bija galvastiesu augstāks nekā pārējos LK posmos, tad jau tālāk sekoja viena uzvara pēc otras. Sezonas beigās es droši varēju skriet V21E grupā, tam par pierādījumu kalpo 5. vieta pirmajā etapā, Latvijas Čempionātā, kur tika apskriets ne viens vien spices elitnieks.
Priekš manas izaugsmes A grupa pilnīgi noteikti bija par šauru pirmajā sezonā. Tomēr nevarētu teikt, ka pēdējās piecas uzvaras nāca pastaigājoties, Cēsu Rudenī tikai 7 sekunžu pārsvars pār Austri Krastiņu un arī Latvijas Čempionātā maratonā var teikt, ka viss izšķīrās tikai pašās beigās. Ja tā rupji parēķina, tad A grupas līderi ir aptuveni E grupas vidusmēra skrējēja līmenī.
Pa manam A grupas vidējais skrējējs nav iesācējs, bet nav arī profesionāls sportists Ir fiziski labi sagatavots, varbūt netrenējas katru dienu, bet katrā ziņā skrien samērā bieži. Praktiski jebkurš no A grupas skrējējiem ieguldot pāris mēnešus cītīga un efektīva darba var nokļūt grupas spicē.

Mērķis izpildīts!

Par sevi varu teikt tā, ka man nekas nenāk viegli un viss ir jāizcīna grūtā cīņā. Tā arī notika sestdien.

Latvijas čempionāts maratonā šogad notika Tērvetē, kur V21A grupai bija paredzēts 16,6km gara distance. Tā kā Andis Malējs nebija pieteicies sacensībām, man vajadzēja uzvarēt šīs sacensības, lai nodrošinātu sev 1. vietu Latvijas kausa kopvērtējumā. 

Sacensībās ierados samērā pavēlu, tomēr, kā vēlāk izrādījās starts aizkavējās par aptuveni 7minūtēm, kas ļāva normāli iesildīties. Starts bija diezgan ātrs un arī skrienot uz 1. punktu temps saglabājās ļoti ātrs. Pirmie divi kilometri tika veikti aptuveni aptuveni 4:15 katrs, līdz pat 6punktam praktiski visi skrējām kopā un lielā izretošanās sākās tikai uz 7. punktu, kurš bija 2,7km garš. Šim etapam sekoja taurenītis apkārt jau minētajam 7. punktam. Pēc taurenīša bija skaidrs, ka esam palikuši 3 cilvēku vagons un ņemot vērā tempu un kļūdu daudzumu bija mazticams, ka mums ir kāds priekšā. Tā nu mēs praktiski kopā skrējām no 14. līdz pat skatītāju punktam - 22., kur arī pašķīrāmies. Šeit es gribētu piezīmēt, ka mūsu grupai skatītāju punkts iekrita tikai pašās beigās, līdz ar to savu sagatavoto enerģijas dzērienu es dabūju iedzert tikai pēc vairāk nekā pusotras stundas skriešanas, it kā jau visiem apstākļi bija vienādi, tomēr tas bija nepatīkams pārsteigums. Godīgi sakot pie skatītāju punkta mēs visi bijām noplīsuši un mūsu ātrums bija S50 līmenī, tomēr kā izrādījās, abi konkurenti bija noplīsuši vēl vairāk nekā es un, skrienot uz 23. punktu, man izdevās aizmukt, tomēr es vēl to nezināju un centos skriet, cik nu ātri varēju. Tomēr izkāsies biju pārāk daudz un 23. punktu noraku uz aptuveni minūti - tajā brīdī man jau ņirbēja gar acīm. 24. punktu paņēmu normāli, bet 25. atkal noraku uz 2 minūtēm, kaut gan punkts nebija diezko sarežģīts. Uz pēdējo punktu gan bija elementāri - tikai pa taciņām, tāpēc šo punktu es tomēr nenoraku. :D Pēc finiša es sapratu, ka esmu uzvarējis. Pēc nepilnām 3 minūtēm finišēja Valdis Karulis, ar kuru es skrēju kopā gandrīz visu distanci, jo arī taurenis mums sakrita, vēl pēc 2 minūtēm finišēja trešais vagona skrējējs - Nauris Spalviņš. 

Skrienot distancē biju pārsteigts par dalībnieku labo fizisko kondīciju, un pilnīgi noteikti negaidīju, ka trijnieks būs šāds. Domāju, ka lielākais konkurents būs Kalvis Brūns, tomēr šoreiz kļūdu dēļ viņam tikai 10. vieta.

Apbalvošanā biju arī patīkami pārsteigts par labajām balvām, kur dabūju lielu bilžu grāmatu "Latvija pēc 20 gadiem". Kopumā sacensības ar lielu + zīmi!

Secinājumi:

-Lai cienījami noskrietu Latvijas čempionātu maratonā, ir cītīgi jāpiestrādā pie garajiem treniņiem. 

-1:15000 karte nav domāta priekš manas redzes.

-Ar šīm sacensībām sezona ir beigusies, jo ne morāli, ne fiziski es neesmu gatavs vairāk startēt šosezon.

-Jādomā par apjoma vākšanu ziemā un ceļgala problēmām, lai varētu fiziski sagatavoties V21E grupas distancēm.

-Distance 16,6km var nozīmēt pat 20,9km garu ceļu.

Rezultāti

Spliti

Latvijas Kausa 2010 kopvērtējuma rezultāti V21A.

Sezona gandrīz galā...

Ja viss izdosies kā plānots, un sestdien izdosies nopelnīt 100 punktus, tad šosezon mērķis būs izpildīts par 100% un būšu ticis pie 1. vietas V21A Latvijas kausa kopvērtējumā. Tomēr šoreiz uzmanība ir jāvērš uz vārdu "Ja" un ar to es šoreiz vairāk domāju veselības problēmas, kas liek par sevi manīt. Piektdien 80 minūšu vietā noskrēju vien nepilnas 50minūtes, jo par sevi atkal atgādināja celis. Šīs sāpes nav sajaucamas ar neko citu un ir raksturojamas vienā vārdā - hondromalācija. Sāpes ir asas un ja sāp riktīgi, tad būtībā atņem jebkādu spēju skriet, zobus var kost cik daudz patīk, bet neko vairāk par klibošanu izspiest nevar. Tomēr pašlaik vēl tik traki nav, kā bija pagājušā gada oktobrī, kad klibodams tipināju mājās. Risinājums - esmu stipri atlaidis treniņus, kā arī atsācis dzert Glukozamīna preperātus. Domāju, ka šī kombinācija ļaus aizvadīt veiksmīgi LČ maratonā un sliktākajā gadījumā arī Talsu pauguraines kausu. Tomēr šī nejaukā kaites atgriešanās pie horizonta liek pārdomāt dzīvi un uzdot sev daudz un dažādus jautājumus, uz kuriem labprātāk neatbildu. Dzīvosim - redzēsim....

Nevis Competition Record, bet gan Cēsu Rudens...

Uz Cēsu Rudeni ceļoju no sev pavisam neierasta virziena - Madonas. Izbraucām ap 9iem, un kratījāmies pa jauko Madonas - Bērzkroga ceļu aptuveni pusotru stundu, kam sekoja vēl aptuveni pusstunda kratīšanās par Vidzemes šoseju un grantinieku līdz Krustkalniem. Ierodamies laicīgi un līdz startam nedaudz vairāk par stundu palicis, tieku pie jauna kompasa (Wipiii) un sāku lēnām ģērbties. Tā kā starts nav tālu, tad izeju tikai 20minūtes pirms starta, un paspēju gan iesildīties, gan atbrīvoties no liekajiem mililitriem. :D

Starts mierīgs, bet koncentrācija nu tā... pagriežu karti uz ziemeļiem, atrodu startu un pirmais punkts... f*** kā lai paņem pirmo punktu? Šķiet šādu jautājumu uzdeva ne viens vien dalībnieks, slaveno 125. punktu nekļūdoties atrada ne vairāk par 3 manas grupas dalībniekiem. Un arī es pēc maza raciena tomēr to izdarīju. OK, pēc mazā šoka ātrs skrējiens uz 2.punktu, karte lasās nu tā, tomēr punktu atrodu tīri OK..Tālāk līdz 7. punktam skrienu tīri OK un jau iekrāju gandrīz 4 minūšu pārsvaru, tomēr te seko kļūda, jo ieskrienu nedaudz paralēlā situācijā, vismaz dabā tā bija, jo pēc raciena, skrienot uz nākamo punktu, redzu, ka viens cits skrējējs dodas tādā pašā virzienā, kā es - nepareizā! 8.punkts normāli, bet tālāk sekoja mistisks raciens uz 9.punktu. Skatos kartē - izskalojums aptuveni 100m no 8.punkta, ņemu ar kompasu virzienu un virzos pa ieloku augšā kalnā, un meklēju izskalojumus, skatos vienu, otru, trešo, bet punkta kā nav tā nav, beigās ieraugu izcirtumu, jā esmu sen garām. Pagriežos un mēģinu saprast, kas ir kas, nu neko saprast nevaru, paskraidu pāri deguniem, varbūt tepat ir, nē, redzu, ka MagoņKārlis paņem kaut kādu punktu, it kā par tālu priekš manis, bet aizskrienu un IR lēzenā 50cm dziļā ieplakā ! Labi skrienam tālāk, 10. punkts uzskrienu virsū, 11. punkts atkal izskalojums ielokā (horizontāle 5m), skatos atkal MagoņKārlis parādās, skrienu gar kalnu nu gaidu ieloku, a ieloks, kā nav tā nav, pametu acis atpakaļ, Kārlis jau griežās apkārt, paskatos uz priekšu - pļava... #*@*#@* punkts protams ir ielokā, kurš atkal ir knapas 2,5m raustītās horizontāles līmenī, bet ko nu vairs... tālāk jau žmiedzu cik nu spēju un varēju. Kļūdījos uz 13. punktu - virzienā nepareizi aizgāju, tālāk jau 14. punkts - 163, kur atkal nobrīnījos par kartes zīmējumu, tomēr man to punktu izcēla(!) Nedaudz kļūda uz 15. un divas minūtes lielas kļūdas pašās beigās... finišēju ar rezultātu 1:16:05 8,8km. Vēlāk izrādījās, ka ar to tomēr pietika, lai vinnētu. Pāris stundas nīkšana autobusā, apbalvošana ar viduvēju medaļu un ļoti labu balvu. Kopumā pasākums uz + zīmes, jo dabūju sev tik ļoti nepieciešamos 100 punktus, labu balvu un izskrējos tiešām kārtīgi.

Rezultāti

Spliti

Atpakaļceļā atkal divas stundas kratījiena, jo par braukšanu to nekādi nevar nosaukt, un pēc tā es tagad pilnīgi oficiāli varu paziņot, ka ienīstu ceļa posmu Bērzkrogs - Madona.

Pēc Mazās balvas...

LČ nejutos diezko ātrs ne vidējā, ne stafetē, lai arī rezultātos biju uzlēcis augstāk par savu pakaļu. Švakums izpaudās arī treniņos, jo skrienot otrdien ātrumiņus rezultāti bija stipri viduvēji, iesildoties ātrums ap 5:15 atsildoties virs 5:30, tomēr šķiet, ka tieši ātrumiņi bija tas, kas vajadzīgs, jo trešdien ar pieēstu vēderu ik pa laikam pavemjot novicoju stundu ar vidējo ātrumu 5:10, un ceturtdien jau bija episka diena, jo pēc pirmajiem diviem kilometriem pulkstenis rādīja 9:40, tātad 4:50 uz km, un kas pats iepriecinošākais vidējais pulss 145. Žēl ka tajā dienā atkal iekrita ātrumi, un, iespējams, tos nevajadzēja skriet, jo piektdien skrienot lēno treniņu, sāpēja kreisās kājas ceļa cīpslas. Tomēr arī piektdien ātrums bija ciešams un kopā sanāca 5:05min/km.
Pirms Mazās balvas biju nolēmis tā kārtīgi izgulēties, un tas man arī izdevās, nogulēju es līdz 10:20, kas man tomēr bija nedaudz par ilgu, jo biju paredzējis izbraukt 10:30. Tomēr paspēju gan paēst brokastis, gan kārtīgi sakrāmēties, gan arī uz startu - nedaudz vairāk paspaidot mašīnas labo pedālīti. :D Līdz startam laiks bija pietiekoši, bet kaut kā izgāju samērā vēlu un laikam nepietiekoši iesildījos, jo skrienot uz pirmo punktu jutu slaveno rozīni, tomēr sakodu zobus un turēju tempu. Pirms starta apskatīju leģendu un ieraudzīju tajās divas bedres, kuras biju nolēmis ņemt kārtīgi, tomēr abas divas noraku. Uz otro punktu (pirmo bedri) jau sākumā aizvilku stipri pa labi pateicoties manam, nu jau gadus desmit vecajam, kompasam, turpinājums ar nebija spožs, jo punkta rajonā ielasīties nespēju, ka rezultātā kļūda vismaz uz sekundēm 30, kas šajā apvidū ir pielīdzināma minūtes kļūdai normālā mežā. Turpmāk plus mīnus nekļūdījos, jo punkti bija vai nu ļoti tuvu, vai arī labi varēja reljefu lasīt, tomēr 7tā punkta bedre tika norakts arī uz pusminūti atkal dēļ kompasa. Uz 11to punktu sajutu kreisā ceļa cīpslas, acīmredzot būšu pārskrējies pa cieto pamatu. Atlikušajā distancē praktiski nekļūdījos, tomēr skrienot uz priekšpēdējo punktu mani nelietīgi aizkavēja dzeloņstieples uz vismaz desmit sekundēm, kamēr izpiņķerēju tās ārā no biksēm. Laiks 40:47, vidējais temps 5:01min/km. Rezultāts man pašam likās pašvaks, jo biju plānojis skriet zem 5min/km un domāju, ka, neizpildot šo uzdevumu, pie uzvaras netikt, tomēr, kā izrādījās, tas bija diezgan krietns atrāviens no otrās vietas, kas deva uzvaru arī šoreiz un pat 2. vietu distancē (V21A, V35 un V20 šoreiz viena distance).
Spliti
Rezultāti

LČ vidējā un stafetēs

4. septembris, 7:00 es beidzot tieku gulēt... :D
8:10 Alise mani pieceļ, 9:00 dodamies uz pieturu gaidīt transportu uz Ventspili, galvā peld doma "Nafigam es braucu, labāk pagulēt, kamēr lietus pāriet..." bet nu ar nelielu aizķeršanos tiekam mašīnā un tālāk jau mēģināšana pagulēt līdz Ventspilij, bet nu īpaši nepadodas...
Ap kādiem 12:30 esam sac. centrā, eju aplūkot tiltiņu pār Irbes upi, izskatās šaubīgi, tomēr vēlāk izrādījās pietiekoši labs un drošs. Ap 13:00 jau esmu gatavs un ar Miku dodamies uz startu, jo starts ir 2,5km tālu, tomēr jau pēc 20 min skriešanas un iešanas esam tur, nafig mēs gājām? Atbildi, šķiet, jāmeklē gulēto stundu skaitā... :D
Pēc gaidīšanas un nelielas izstaipīšanās starts. Protams, ka koncentrēšanās galīga nulle, mēģinu noteikt ziemeļus, kompass protams nedaudz gļuko, bet it kā virzienu nosaku mēģinu ielasīties kartē, nesanāk... līdz pirmajam punktam pazaudējos 2 reizes. Skriešana ar grūta, nav īsti spēka un ātruma, ai kā man besī smiltis. Turpmākos punktus plus/mīnus paņēmu normāli, bet nu kartes kvalitāte neļāva viņu ļoti labi lasīt. Bija daudz mazu kļūdu, bet no lielās kļūdas pie 12. punkta mani paglāba Mikus, kuru noķēru pie 13. punkta. Tālāk jau mēs ieslēdzām Olimpisko ātrumu un ja vien nebūtu bijusi virziena kļūda uz 15.punkta, dēļ mana sūdīgā kompasa, Mikus būtu ticis pie 3. vietas. Lopusummā uzvara ar nepilnām 2 minūtēm. Priekš manis pašvaks sniegums tieši fiziskajā ziņā.
Vidējās rezultāti
2. dienā stafete, es tiku ielikts 2. komandā un īpaši arī neprotestēju, jo realitātē abi Sāri pašlaik nedaudz tomēr fiziski ir spēcīgāki. Tāpēc arī īpaši nesatraucos un piegāju pasākumam pavisam mierīgi, jo uz medaļām mēs anyway nepretendējām vairs. Startēju no 2. starta rindas un palaidu gandrīz visus par priekšu, tomēr līdzpat upes otram krastam tā arī nespēju ielasīties kartē, un tā skaidri ielasījos pusceļā uz 1. punktu. Pie pirmā punkta biju kopā ar Jāni Sāru, Kalvi, Kūmu un vēl dažiem, tālāk jau 2. un 3. punkts aizgāja skrienot līdzi abiem elites skrējējiem, tomēr pie 4. punkta farsta mūsu ceļi pašķīrās, ātrums bija labs līdz pat pusceļam uz 7. punktu, kur iepēros purvā, kur ūdens bija līdz celim... tas ne tikai deva lieku laiku klāt etapam, bet arī iedeva pa kājām, ka nemaz nemetās. Šķiet, ka viss jau bija zaudēts, tomēr uz 8 punktu redzēju Jāni Sāru priekšā aptuveni 75-100m, tāpēc centos turēt līdzi, pēc tuksneša satiku atkal Kūmu, un ar viņu arī skrēju kopā līdz pat skatītāju punktam, viņš paņēma viņu pirmo, bet uz nākamo jau uztaisīja kļūdu, un pēc tā arī vairs nevienu nemanīju, izņemot Raivo Kivlenieku, kuru pamanīju skrienot uz savu 20. punktu, viņš skrēja man pretim un es rēķināju, ka viņš man priekšā ir 2-3 minūtes. Skrienot finišā, domāju, ka varētu kaut kur 10niekā aizķerties, tomēr finišējot man paziņoja, ka esmu 4tais izskrējis, lai arī patiesībā 5., tomēr aiz sevis biju atstājis baru ar tiešām spēcīgiem orientieristiem.
Stafetes rezultāti
Secinājumi:
1. Fiziskā ziņā starpība starp mani un elites vīriem ir neliela, tāpēc nākamsezon ir visas izredzes pacīnīties elitē par labām vietām, ja vien kārtīgi pastrādāšu ziemā.
2. Metrum kartes bez kārtīgas korekcijas smagi sūkā.
3. Negulēšana nerullē un smagi iezāģē rezultātam.
4. Robi treniņos ir robi arī fiziskajā kondīcijā
5. Mani nervi var būt arī stiprāki par pretinieku nerviem.

Pirmā atskaite pēc iepauzēšanas

Šovasar biju nolēmis, ka obligāti jānostartē Malienas kausā. Bija tādas nelielas šaubas par savām spējām pēc pauzes, bet jutos samērā stiprs.
Pirmās dienas vidējo distanci iesāku diezgan ātri, kas arī parādās rezultātos , līdz 6. punktam biju iekrājis solīdu 1,5min pārsvaru pār 2. vietu, bet tad diemžēl sekoja nepietiekošas koncentrēšanās kļūda uz 7. punktu, kā rezultātā pārsvars pārvērtās 1,5min atpalicienā. Tālāk skrēju tikpat cītīgi, un līdz 11. punktam viss gāja samērā labi, bet tur pārlasījos dzeltenos un rezultātā vēl divas minūtes klāt rezultātam. Rezultātā trešā vieta ar 1'17'' atpalicienu no 1. vietas, nav slikti ņemot vērā kļūdu daudzumu.
2. dienu sāku tikpat cītīgi kā 1. bet var teikt, ka jau uz pirmo KP izvēlējos nepareizo variantu, rezultātā zaudētas aptuveni 20sekundes, tomēr jau uz 5. punktu kopā ar Andi Malēju noķērām Andi Janovu un Vladimiru Ļašu. Man par brīnumu viņu temps bija diezgan lēns un jau uz 7. punktu ar Malēju bijām viņiem priekšā, tajā brīdī gatavojos uz nopietnu cīņu atlikušajā distancē, bet kā izrādījās pēc skatītāju punkta (8.), stabili skrienot, (praktiski bez kļūdām) spēju iekrāt 4,5min pārsvaru pār 2. vietu un izcīnīt pārliecinošu uzvaru.
2. dienas spliti
Kopvērtējums
Rezumē:
Arvien vairāk tuvojos elites līmenim, priecē, ka Junioru līderim zaudēju tikai 3 minūtes (šodien vienāda distance) tāpēc domāju, ka ziemā ir jāsaglabā forma un pavasarī jāprovē pacīnīties ar čaļiem, kas trenējas divreiz dienā. :D

Pēc Serbijas...

Pēc Serbijas ākstīšanās, nē nu nekādi savādāk to nevarēju nosaukt, ja vēl pirmās 3 dienas skrēju nopietni, tad jau 4 bija pofigs un 5to vispār skrēju prikolam un lai tiktu pie kopvērtējuma. 4tajā dienā sanāca paskriet kopā ar Normundu, kurš manuprāt todien uzrādīja savu labāko rezultātu vispār sacensībās. Paveicās, ka 3. vieta nereāli noraka, līdz ar to pirms pēdējās dienas pirmais trijnieks bija jau zināms par 99% - Es, Mikus un Normunds. Un tā arī notika beidzamajā dienā neviens disku nedabūja un tādā pašā secībā arī ieņēmām godalgotās vietas.
Rezultāti
Protams pēc sacensībām rodas jautājums, vai tikai nevajadzēja skriet eliti, jo nu skatoties kopējos etapus izskatās, ka bez problēmām būtu iekļuvis sešiniekā. Protams, ka pēc sacensībām visi orientieristi gudri, bet tomēr... :D Nedaudz apbēdināja balvu fonds, jo tie cilvēki, kas noskrēja nakts sprintu dabūju tādas pašas medaļas, kā tie, kas kopvērtējumā, nekā cita jau nebija. Medaļas gan bija lielas, taču to kvalitāte un izskats pilnīgi noteikti piekāpās Valmieras čempionāta medaļām. Bet nu īpaši jau laikam sūkstīties nav jēgas, jo arī  daudzi citi organizatoriskie aspekti bija krūmu mača līmenī. Ieskaitot pārāk tuvos farstus mežā. Nedomāju, ka kādā Latvijas mačā mēs atrastu 2 punktus vienā kartes aplītī, bet tas lai paliek uz organizatoru sirdsapziņas. Kopumā var teikt, ka sacensības vairāk bija ar + zīmi nekā ar mīnusu, jo tāds apvidus pilnīgi noteikti prasa pavisam savādāku pieeju, priecē arī tas, ka pēc pirmās dienas megaracieniem, turpmākās dienas viss bija normas līmenī un vairāk par 4 minūtēm kļūdās vienā dienā nesavācu. Ja ir iespēja braukt uz ārzemēm, to vajag izmantot.