Motivācija

Motivācija ir: (atļaušos citēt wiki ) "iekšējas intereses, dziņas, vēlmes, nostājas, kas izraisa cilvēka aktivitāti un virza viņu rīcību.", tomēr tā sportista pasaulē nav tikai tukša skaņa, tas ir kaut kas dziļāks un plašāks, nekā "pārējai" pasaulei šķiet. 

Sportistam motivācija ir pamatu pamats, manuprāt tieši tas ir tas, kas ir panākumu pamatā, kas atšķir pasaules čempionus no pārējiem. Centīšos paskaidrot, kāpēc. 

Viss protams sākas ar treniņiem, kuri tiek veikti kaut kāda mērķa sasniegšanas vārdā, tam protams vajag motivāciju, motivāciju ne tikai izdarīt, bet kvalitatīvi izdarīt - tā kā vajag izdarīt, ne par daudz, ne par maz. Varbūt nedaudz jocīgi skan, bet reizēm ir jāiemācās arī sevi piebremzēt, nepārcensties, nepārpūst savu balonu. Motivāciju vajag ne tikai treniņu laikā un pirms tā, bet arī pēc tā, kārtīgi paēst, nesarīties čipšus un burgerus, laicīgi aiziet gulēt. Motivāciju vajag arī, lai celtos pēc kritiena, cīnītos ar traumām, nepadotos arī šķietami bezcerīgā situācijā ne tikai sacensībās, bet arī treniņu procesā.
Parasts cilvēks savu darbu dara 40h nedēļā, un pārējā laikā parasti par darbu aizmirst, līdz ar to arī motivācija strādāt brīvajā laikā nav nepieciešama. Turpretī sportistiem tā ir vajadzīga visu laiku, jo īsts sportists ir sportists 24h diennaktī bez atkāpēm, kas ir nesavienojamas ar viņa sporta veidu.
Piekrītu tēzei, ka daudzi cilvēki slēpo, skrien, brauc ar riteni, bet ne visi no viņiem trenējas. Manuprāt, ar sportistiem ir līdzīgi, daudzi piedalās sacensībās, skrien, uzvar - kādam paveicas, kāds nedaudz izbrauc uz talantu. Bet ne visi ir gatavi būt sportisti nepārtraukti - pakārtot tam dzīvi, būt motivētiem nepārtraukti darboties mērķa virzienā.
Visticamāk, ka tie īstie sportisti nav īsti normāli cilvēki, bet lai būtu pašā topā bez tā nevar iztikt. Tomēr no pozitīvās puses raugoties, kaut kādas novirzes ir visiem un droši vien, ka tā nav pati sliktākā lieta - būt sportistam!