Pēc krosa mutē bija sen nejusta asiņu garša, kura, ja nemaldos, rodas plīstot alveolām plaušās. Šo sajūtu esmu sajutis tikai tīrajās skriešanas sacīkstēs, kurās pēdējo reizi esmu bijis ļoti sen - gadi 7 vismaz. Tieši tāpēc arī krosu gaidīju ar neziņu, uz kādu rezultātu vispār varu pretendēt. Biķernieku krosa apļa taciņas treniņos bija skrietas dažādos virzienos, bet paša apļa konfigurācija nebija zināma. Minimālais mērķis bija 30 minūtes, skatos uz iepriekšējiem rezultātiem, likās, ka tik ātri skriet ir pavisam reāli, bet kā maksimālais mērķis bija PČ normatīvs, tomēr vidējais temps - 3:36 min/km ar kādu būtu jāveic distance tomēr biedēja.
Uz krosu beigās savācās padsmit cilvēki. Jau pašā startā visiem pa priekšu aizskrēja Andris, pēc tam sekoja 3 cilvēku grupiņa - es, Artjoms un Daniels, kas notika mums aiz muguras, nepateikšu, jo krosa laikā tā arī nevienu reizi neatskatījos. Temps likās normāls, ne kosmisks - pirmā apļa beigās 7:01 tīri nopriecājos, ka dikti ātri, tomēr jau otrajā aplī sapratu, ka nākošos divus apļus nepavisam nebūs viegli noturēt tempu. Otrā apļa beigās temps bija nokrities un šeit aptuveni sāka lēnām attālināties Artjoms, bet es turpināju skriet aiz Daniela, centos pārāk neizkāsties. Pēc 3 apļa ziņoja, ka laiks ir 21:37, sapratu, ka jāpiespiežas un varbūt sanāks ieskriet normatīvā. Ieslēdzu 6. robā, apdzinu Danielu un zibināju cik vien spēka, aplis bija dikti garš, finišā spiedu cik vien iekšā un izplēsu 28:43. Tātad līdz ar matu galiņiem, bet normatīvu tomēr izskrēju. Intereses pēc paskatījos LČ krosā iepriekšējo gadu rezultātus un ar šādu laiku stabili pietiktu 10niekam, kas vēl interesantāk, tad šogad 8 izlases kandidāti ir uzrādījuši vēl labāku rezultātu, līdz ar to saprotams, ka orientieristi krosā dominētu, ko arī pierādīja Edgars, uzvarot šogad LČ krosā.
Lai arī ir prieks par paveikto un apziņa, ka varētu pielikt un skriet vēl ātrāk, tomēr negribētu krosu pārāk bieži atkārtot, plika skriešana uz rezultātu nesniedz īpašu gandarījumu un kārtējo reizi nostiprināja pārliecību, ka orientēšanās man ir īstais sporta veids.
Uz krosu beigās savācās padsmit cilvēki. Jau pašā startā visiem pa priekšu aizskrēja Andris, pēc tam sekoja 3 cilvēku grupiņa - es, Artjoms un Daniels, kas notika mums aiz muguras, nepateikšu, jo krosa laikā tā arī nevienu reizi neatskatījos. Temps likās normāls, ne kosmisks - pirmā apļa beigās 7:01 tīri nopriecājos, ka dikti ātri, tomēr jau otrajā aplī sapratu, ka nākošos divus apļus nepavisam nebūs viegli noturēt tempu. Otrā apļa beigās temps bija nokrities un šeit aptuveni sāka lēnām attālināties Artjoms, bet es turpināju skriet aiz Daniela, centos pārāk neizkāsties. Pēc 3 apļa ziņoja, ka laiks ir 21:37, sapratu, ka jāpiespiežas un varbūt sanāks ieskriet normatīvā. Ieslēdzu 6. robā, apdzinu Danielu un zibināju cik vien spēka, aplis bija dikti garš, finišā spiedu cik vien iekšā un izplēsu 28:43. Tātad līdz ar matu galiņiem, bet normatīvu tomēr izskrēju. Intereses pēc paskatījos LČ krosā iepriekšējo gadu rezultātus un ar šādu laiku stabili pietiktu 10niekam, kas vēl interesantāk, tad šogad 8 izlases kandidāti ir uzrādījuši vēl labāku rezultātu, līdz ar to saprotams, ka orientieristi krosā dominētu, ko arī pierādīja Edgars, uzvarot šogad LČ krosā.
Lai arī ir prieks par paveikto un apziņa, ka varētu pielikt un skriet vēl ātrāk, tomēr negribētu krosu pārāk bieži atkārtot, plika skriešana uz rezultātu nesniedz īpašu gandarījumu un kārtējo reizi nostiprināja pārliecību, ka orientēšanās man ir īstais sporta veids.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru