Šogad piefiksēju vienu lietu, ka kļūdu skaits ir gājis manāmi mazākumā neviena nav bijusi lielāka par 1min (diemžēl gan jāatzīst, ka MB laikā pieļāvu varianta kļūdu uz 2 min) un kopējais kļūdu skaits nav bijis lielāks par 3min. Iepriekšējos gados norma bija vismaz viena kļūda uz 1,5-2min, reizēm pat vēl vairāk. 2013. gada RČ kopā 10min kļūdās, lielākā - 3min. Respektīvi, ja esmu patiešām sakonservējies, kļūdās netiks pieļauts ne vairāk kā 30-45 sekundes visas distances laikā.
Kas tad, manuprāt, ir mainījies? Ja es jūtu, ka esmu tuvu punktam, t.i. vairs neatrodos pārskrējiena fāzē, pareizāk sakot, esmu "aizlasījies" pa karti līdz punktam, bet punkta nav / nesaprotu karti / jūtu, ka ir nedaudz pa tālu - apstājos (nevis skrienu kaut kur) un mēģinu saprast, kur es esmu kļūdījies kartes lasīšanas procesā. Pagaidām man tas ir ļāvis ja ne ieraudzīt punktu, tad vismaz ļoti ātri saprast, kur atrodos. Tas gan ir iespējams vien tad, ja ir pārliecība par konkrētu rajonu, kurā atrodies un spēj adekvāti novērtēt iespējamo ceļu (gan virzienu, gan aptuveno attālumu), kādu esi noskrējis, kopš droša kontakta zaudēšanas ar karti. Tam savukārt palīdz bieža kartes lasīšana un pārvietošanās virziena kontrolēšana ar kompasu kā arī pietiekoši liela piesardzība pilnīgi "bīstamajos" apvidos bez drošām piesaistēm. Teorijā, protams, tas bija zināms arī agrāk, bet šķiet, ka beidzot pieredze ir ļāvusi to visu salikt visu kopā, iedzīt asinīs, nesākt krist panikā un nenorakt "pa lielo" pat tad, kad domās tiek apcerēts pareizas rokas spiediena leņķis uz pjedestāla nevis optimālais ceļš uz nākamajiem kontrolpunktiem.
Kas tad, manuprāt, ir mainījies? Ja es jūtu, ka esmu tuvu punktam, t.i. vairs neatrodos pārskrējiena fāzē, pareizāk sakot, esmu "aizlasījies" pa karti līdz punktam, bet punkta nav / nesaprotu karti / jūtu, ka ir nedaudz pa tālu - apstājos (nevis skrienu kaut kur) un mēģinu saprast, kur es esmu kļūdījies kartes lasīšanas procesā. Pagaidām man tas ir ļāvis ja ne ieraudzīt punktu, tad vismaz ļoti ātri saprast, kur atrodos. Tas gan ir iespējams vien tad, ja ir pārliecība par konkrētu rajonu, kurā atrodies un spēj adekvāti novērtēt iespējamo ceļu (gan virzienu, gan aptuveno attālumu), kādu esi noskrējis, kopš droša kontakta zaudēšanas ar karti. Tam savukārt palīdz bieža kartes lasīšana un pārvietošanās virziena kontrolēšana ar kompasu kā arī pietiekoši liela piesardzība pilnīgi "bīstamajos" apvidos bez drošām piesaistēm. Teorijā, protams, tas bija zināms arī agrāk, bet šķiet, ka beidzot pieredze ir ļāvusi to visu salikt visu kopā, iedzīt asinīs, nesākt krist panikā un nenorakt "pa lielo" pat tad, kad domās tiek apcerēts pareizas rokas spiediena leņķis uz pjedestāla nevis optimālais ceļš uz nākamajiem kontrolpunktiem.
Par sacensībām šogad:
Ziemeļu divdienās bija sajūta, ka kāds būtu kurpju šņores sasējis, solis bija īss un forma nekāda un pirmā diena - garā distance bija nekāda, lai neteiktu, ka sūdīga. Tomēr 2. dienā ļoti tehniskajā Garciema kartē vidējā distancē parādīju patiešām labu sniegumu tehniski, un arī kājas zibēja manāmi labāk nekā dienu iepriekš - izdevās paņemt 4. vietu dienā, kas bija paliels pārsteigums man pašam.
Aronas Kausā jau jutos manāmi žirgtāks un biju gatavs cīnīties pat ar pašu Raivo, kuram pēc ražīgās ziemas forma noteikti bija konkrētā bedrē. Pirmajā dienā vidējā distancē klasiski savācu ap 2 - 2,5 minūtēm kļūdās, nonācu iedzinējos 2min, tomēr 2. dienā saņēmos un atvinnēju 5 minūtes un izcīnīju pirmos 100 punktus.
Latvijas čempionātā garajā sāku ātri, jo solis bija salīdzinoši raits, tomēr reāli spēki beidzās un sāku mocīties jau pusdistancē, līdz beidzot kādus 2km pirms beigām zaļais apvidus mani piebeidza pavisam un smadzenes aizgāja atpūsties. Varēju skriet un nedomāt, vai stāvēt un domāt, izvēlējos skriet un sataisīju pāris kļūdas pa virsu jau tā lēnajam solim. Tomēr šāds ne visam izdevies skrējiens atnesa 7. vietu spēcīgā konkurencē un ļāva sākt domāt par Baltijas Čempionātu.
Pirms BČ ne visai nopietnā noskaņojumā devos uz Rīgas Čempionātu, kurš šogad notika +30 grādos. Šādi apstākļi parādīja, kuram tad ir iekšā un izrādījās, ka manai iekšai pietrūka 16 sekundes līdz 1. vietai un 10 sekundes ļīdz otrajai. Protams, nopietnāka pieeja mačam gan jau būtu devusi pietiekoši daudz 1. vietai, tomēr pats vien vainīgs.
Kā par spīti, BČ izrādījās, ka esmu formas bedrē. Garajā distancē neko vairāk par 1,5 minūtēm kļūdās nevarēju atrast, tomēr solis bija lēns un distance gara - rezultāts nav pat īsti pieminēšanas vērts - 28. vieta. Stafetē centos iepriecināt Jāni, kurš ieradās kā 6. tomēr arī es kā lielākā daļa dalībnieku 2 minūtes atstāju mežā, ņemot vērā, ka mūsu komanda beigās atpalika 2,5min no 3.vietas, nedaudz žēl. Tomēr kopējais elites komandu sniegums atbilstoši spējām šoreiz bija gandrīz apgriezti proporcionāls. Pie pēdējā skatītāju punkta visas 3 bija kopā. :)
BČ tomēr deva pietiekoši labu uzrāvienu formai, kuru devos atrādīt Mazajā Balvā, konkurenti pietiekoši spēcīgi, lai nāktos izlikt sevi uz visiem 100. Rēķinājos, ka varētu zaudēt Kūmam ap 2-3 minūtēm pie normāla snieguma pirmajā dienā, kā arī gaidīju, ko tad parādīs skriešanas raķete - Kristaps Bērziņš. Tomēr izrādījās, ka pirmajā dienā visu noteica kļūdu daudzums nevis ātruma atšķirības, kas man deva pieklājīgu 2,5min handikapu. Otrajā dienā sāku ar atsistu ikru pirms starta, atsistu kāju pie 2. kontrolpunkta un muļķīgu kontakta zaudēšanu ar karti garajā etapā uz 3.kp - nogāju pa līniju un zaudēju 2 min, drīz pēc tam arī pamanījos sabakstīt aci. Tomēr par laimi ar to arī visas nelaimes beidzās, ar MTB`šņikiem jākaujās nebija, distancē cīnījos līdz galam un, lai arī solis likās salīdzinoši gauss, par pārsteigumu pašam, izdevās savu pārsvaru palielināt gandrīz par piecām minūtēm un izcīnīt pārliecinošu uzvaru kopvērtējumā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru