Pēc Mazās balvas sezonas pirmās puse bija gandrīz beigusies, palika vien Jukolas stafetes. Šogad tās bija samērā tālu uz ziemeļiem un es dabūju izbaudīt baltās naktis, kad sēžot zem klajas debess, nakts tumšākajā laikā var mierīgi lasīt grāmatu bez papildus apgaismojuma. Pašas sacensības šoreiz bija sarežģītā un akmeņainā apvidū, un man kā pēdējā etapam šoreiz trāpījās tas gods startēt masu startā. Tā varbūt nebija tā patīkamākā pieredze, jo jāstartē bija no pūļa vidus un apdzīt Somijas apvidū nav tas pats vienkāršākais, tomēr izdevās beigās izrauties priekšā un ar labu finiša spurtu izdevās iznākt kā 2. no masinieka. Protams distancē negāja tik gludi, kļūdās palika virs 7 minūtēm, ieskaitot etapa pārķeršanu, un uzvarētājam zaudēju gandrīz pusstundu. Laikam jau skriet pa akmeņiem bez teipotām kājām ne tikai ir bīstamāk, bet arī lēnāk. Diemžēl rezultāts ārpus simtnieka.
Vasaras starpsezona sākās ar jauktajām sprinta stafetēm Ikšķilē. Tās reizes, kad OS sacensībās parādās jauni formāti, kādos nav bijis gods piedalīties, ir tiešām retas. Šī bija viena no tām.
Sacensības bija tiešām interesantas un aizraujošas, nedaudz gan pietrūka dinamikas, jo distances bija vismaz par kilometru garākas, nekā tām vajadzēja būt, dāmām relatīvi bija vēl garākas, līdz ar to arī nedaudz izpalika košanās finiša taisnē. Komanda nostartēja līmenī, bet diemžēl pietrūka ātruma visiem etapiem, līdz ar to arī tikai 5. vieta.
Pašā Jūlija vidū izlēmu doties uz Vecumnieku novada čempionātu. Ir interesanti paskatīties, ko paši mazākie OS klubi spēj uzorganizēt. Sacensību organizācija nebija pašā augstākajā līmenī, kas arī ir kluba izmēra dēļ ir saprotams, tomēr organizatoru attieksme bija patiešām labā līmenī un kopumā pēc mačiem bija laba pēcgarša. Ja gribās vasaras vidū uzskriet, ir vērts aizbraukt.
Rudens cēliens sākās ar Siguldas kausa mačiem - pēdējiem mačiem WOC 2018 apvidū. Lai arī kopējais maču līmenis bija augsts, diemžēl šajās sacensībās organizatoru attieksme bija pilnīgs pretstats Vecumnieku mačam. Starti par spīti protestiem diskusijās bija ielikti pašā karstākajā laikā, tas bonusā ar 400m kāpumu lika "izbeigties" ne vienam vien elites skrējējam. Un kronis visam bija karte finiša rajonā. No apzīmējumos apstrādātās pļavas puse bija apstrādāta otra bija tik ļoti aizaugusi ar nātrēm, ka pa puszaļo mežu bija ātrāk skriet, kā arī bebru dambju vietā, kuri bija iezīmēti kā tiltiņi, bija pilni grāvji ar ūdeni, bez jebkādām brasla pazīmēm. Dažus tas pat iepriecināja, tomēr man šie piedāvātie triatlona elementi it nemaz negāja pie sirds, tāpēc izvēlējos ziedot 4 minūtes nevis pārbaudit savas vājās peldēšanas spējas un noslīcināt savu veco Polar`u. Kopumā pirmajā dienā izturēju normāli līdz galam un par kaut kādu nespēku nevarēju sūdzēties, lai arī kāda lieka želeja nebūtu kaitējusi, tomēr otrajā dienā sajūtas bija daudz sliktākas un visu distanci sanāca mocīties, karstums bija pārāk liels, pieļāvu vairāk kļūdas, motivācijas nebija praktiski vispār, tomēr par spīti tam izdevās saglabāt 3. vietu pieklājīgā konkurencē, var teikt, ka izpildīju maksimālo programmu, jo fiziski ne Jānis, ne Anatolijs nebija aizsniedzami.
Pēc Siguldas mača noteikti bija jāaizbrauc Valmieru. Karte bija sastrīpota krustu šķērsu, apvidus attiecīgi arī draņķīgs un tehniskais izpildījums bija gaužām vājš. To nācās kompensēt ar sparīgu skriešanu un tomēr tradīcijas netika lauztas, slikta vidējā distance, salīdzinoši labi aizvadīta garā un uzvara kopvērtējumā.
Pēc Valmieras Čempionāta bija pienācis laiks Klubu stafetēm. Ar apņēmību devos uz stafetēm, komanda solījās būt spēcīga, tomēr ierodoties sacensību arēnā Rupais paziņoja par mūsu komandas diskvalifikāciju. Tā nu arī motivācija izplēnēja, sagaidīju savu startu, aizmirsu par farstiem, gribējās paskriet līdzi Anatolijam, tāpēc noraku pirmo KP. Par spīti tam ātrums nebija slikts un līdz distances vidum skrēju salīdzinoši ātri, pēc tam jau pataupījos skatītāju etapam, bet ne pietiekoši daudz, pēc skatītāju etapa jau atstrādāju treniņu režīmā. Ja ne DSQ, tad 5. vieta bija reāli sniedzama, kas Aronas klubam, ņemot vērā tā nebūt ne daudzveidīgo sastāvu, it nemaz nav slikti.
Turpinājumā sekoja Latvijas čempionāts, kam nebiju īsti gatavs ne fiziski, ne morāli. Apvidus bija patīkams, bet rezultāti izvērtās gaužām pieticīgi, nav pat pieminēšanas vērti.
LK kopvērtējumā sāka veidoties situācija, kurā draudēja sīva cīņa ar Anatoliju. Diemžēl ne uz Gulbenes kausu, ne Cēsu rudeni neaizbraucu slimības dēļ. Pēc dažām dienām vēl izdevās saindēties ar ēdienu, kas beidzās braucienā ar ātrās palīdzības auto uz Infektoloģijas centru.
Tomēr gluži padoties negrasījos un uz Siguldas rudeni tomēr aizbraucu. Šķiet, ka pirmo reizi izdevās aizmirst paņēmt gan kompasu, gan emitu. Tos gan man palīdzēja sadabūt (Paldies OSVeikals un Dacei/Normundam) un biju gatavs doties cīņā. Sākums bija nedaudz biedējošs, jo ātrums, kādā sacensības tika uzsāktas uz 1.KP reāli man nebija sasniedzams, kartē skatījos fragmentāri un vairāk skatījos, lai nepazaudētu konkurentu muguras. Izdevās veiksmīgi tikt līdz 1. kp, kur sākās distances kalnainā daļa, kur jau jutos komfortablāk. Nemitīgais augšā/lejā gan ātri atsijāja konkurentus un jau uz 5-6KP palikām Es, Kristaps B, Jānis un Anatolijs. Vajadzēja lielu piespiešanos lai tiktu līdzi, skrējiens bija praktiski spēju robežās, bija viens moments, kad trijnieks aizgāja kļūdā, tomēr laicīgi saprata savu kļūdu un nekāds atrāviens nesanāca. Tā nu nocīnījāmies līdz līdzenajai daļai, kur čaļi ieslēdza nākamajā ātrumā un brūtāli aizmuka. Pēc finiša bija dalītas jūtas, jo nebiju gaidījis, ka vispār būs spēka noskriet praktiski visu distanci kopā. Tomēr 4. vieta mačā un 2. LK nepriecēja.
Kā pēdējos mačus katru gadu aizbraucu noskriet Madonas Novada Čempi - LK līmeņa sačiem. Mačs solījās būt par divkauju ar kluba jauno talantu - Jāni Bauni. Tomēr nekas nesanāca, Jānis saslima un nācās skriet bez īpašas konkurences. Ļaudona kā vienmēr iepriecēja ar apvidu un kalniem, gribētos atkal uzskriet garo distanci pa visu karti. Tomēr Izrādījās, ka tie arī nav sezonas pēdējie mači man.
25. oktobrī nolēmu aizšaut uz Meridiāna nakts kausu, galvenokārt tāpēc, ka mačs ir nepamatoti maz apmeklēts. Nieka 20 ar astīti dalībnieku ir pārāk maz pat šādam nakts mačam. Apvidus kolosāls, distances interesantas, gribējās paskriet treniņa režīmā, tomēr azarts lika skriet "gandrīz sacensību režīmā", tāpēc arī nepieklājīgi liels pārsvars pār tuvākajiem sekotājiem.
Vasaras starpsezona sākās ar jauktajām sprinta stafetēm Ikšķilē. Tās reizes, kad OS sacensībās parādās jauni formāti, kādos nav bijis gods piedalīties, ir tiešām retas. Šī bija viena no tām.
Sacensības bija tiešām interesantas un aizraujošas, nedaudz gan pietrūka dinamikas, jo distances bija vismaz par kilometru garākas, nekā tām vajadzēja būt, dāmām relatīvi bija vēl garākas, līdz ar to arī nedaudz izpalika košanās finiša taisnē. Komanda nostartēja līmenī, bet diemžēl pietrūka ātruma visiem etapiem, līdz ar to arī tikai 5. vieta.
Pašā Jūlija vidū izlēmu doties uz Vecumnieku novada čempionātu. Ir interesanti paskatīties, ko paši mazākie OS klubi spēj uzorganizēt. Sacensību organizācija nebija pašā augstākajā līmenī, kas arī ir kluba izmēra dēļ ir saprotams, tomēr organizatoru attieksme bija patiešām labā līmenī un kopumā pēc mačiem bija laba pēcgarša. Ja gribās vasaras vidū uzskriet, ir vērts aizbraukt.
Rudens cēliens sākās ar Siguldas kausa mačiem - pēdējiem mačiem WOC 2018 apvidū. Lai arī kopējais maču līmenis bija augsts, diemžēl šajās sacensībās organizatoru attieksme bija pilnīgs pretstats Vecumnieku mačam. Starti par spīti protestiem diskusijās bija ielikti pašā karstākajā laikā, tas bonusā ar 400m kāpumu lika "izbeigties" ne vienam vien elites skrējējam. Un kronis visam bija karte finiša rajonā. No apzīmējumos apstrādātās pļavas puse bija apstrādāta otra bija tik ļoti aizaugusi ar nātrēm, ka pa puszaļo mežu bija ātrāk skriet, kā arī bebru dambju vietā, kuri bija iezīmēti kā tiltiņi, bija pilni grāvji ar ūdeni, bez jebkādām brasla pazīmēm. Dažus tas pat iepriecināja, tomēr man šie piedāvātie triatlona elementi it nemaz negāja pie sirds, tāpēc izvēlējos ziedot 4 minūtes nevis pārbaudit savas vājās peldēšanas spējas un noslīcināt savu veco Polar`u. Kopumā pirmajā dienā izturēju normāli līdz galam un par kaut kādu nespēku nevarēju sūdzēties, lai arī kāda lieka želeja nebūtu kaitējusi, tomēr otrajā dienā sajūtas bija daudz sliktākas un visu distanci sanāca mocīties, karstums bija pārāk liels, pieļāvu vairāk kļūdas, motivācijas nebija praktiski vispār, tomēr par spīti tam izdevās saglabāt 3. vietu pieklājīgā konkurencē, var teikt, ka izpildīju maksimālo programmu, jo fiziski ne Jānis, ne Anatolijs nebija aizsniedzami.
Pēc Siguldas mača noteikti bija jāaizbrauc Valmieru. Karte bija sastrīpota krustu šķērsu, apvidus attiecīgi arī draņķīgs un tehniskais izpildījums bija gaužām vājš. To nācās kompensēt ar sparīgu skriešanu un tomēr tradīcijas netika lauztas, slikta vidējā distance, salīdzinoši labi aizvadīta garā un uzvara kopvērtējumā.
Pēc Valmieras Čempionāta bija pienācis laiks Klubu stafetēm. Ar apņēmību devos uz stafetēm, komanda solījās būt spēcīga, tomēr ierodoties sacensību arēnā Rupais paziņoja par mūsu komandas diskvalifikāciju. Tā nu arī motivācija izplēnēja, sagaidīju savu startu, aizmirsu par farstiem, gribējās paskriet līdzi Anatolijam, tāpēc noraku pirmo KP. Par spīti tam ātrums nebija slikts un līdz distances vidum skrēju salīdzinoši ātri, pēc tam jau pataupījos skatītāju etapam, bet ne pietiekoši daudz, pēc skatītāju etapa jau atstrādāju treniņu režīmā. Ja ne DSQ, tad 5. vieta bija reāli sniedzama, kas Aronas klubam, ņemot vērā tā nebūt ne daudzveidīgo sastāvu, it nemaz nav slikti.
Turpinājumā sekoja Latvijas čempionāts, kam nebiju īsti gatavs ne fiziski, ne morāli. Apvidus bija patīkams, bet rezultāti izvērtās gaužām pieticīgi, nav pat pieminēšanas vērti.
LK kopvērtējumā sāka veidoties situācija, kurā draudēja sīva cīņa ar Anatoliju. Diemžēl ne uz Gulbenes kausu, ne Cēsu rudeni neaizbraucu slimības dēļ. Pēc dažām dienām vēl izdevās saindēties ar ēdienu, kas beidzās braucienā ar ātrās palīdzības auto uz Infektoloģijas centru.
Tomēr gluži padoties negrasījos un uz Siguldas rudeni tomēr aizbraucu. Šķiet, ka pirmo reizi izdevās aizmirst paņēmt gan kompasu, gan emitu. Tos gan man palīdzēja sadabūt (Paldies OSVeikals un Dacei/Normundam) un biju gatavs doties cīņā. Sākums bija nedaudz biedējošs, jo ātrums, kādā sacensības tika uzsāktas uz 1.KP reāli man nebija sasniedzams, kartē skatījos fragmentāri un vairāk skatījos, lai nepazaudētu konkurentu muguras. Izdevās veiksmīgi tikt līdz 1. kp, kur sākās distances kalnainā daļa, kur jau jutos komfortablāk. Nemitīgais augšā/lejā gan ātri atsijāja konkurentus un jau uz 5-6KP palikām Es, Kristaps B, Jānis un Anatolijs. Vajadzēja lielu piespiešanos lai tiktu līdzi, skrējiens bija praktiski spēju robežās, bija viens moments, kad trijnieks aizgāja kļūdā, tomēr laicīgi saprata savu kļūdu un nekāds atrāviens nesanāca. Tā nu nocīnījāmies līdz līdzenajai daļai, kur čaļi ieslēdza nākamajā ātrumā un brūtāli aizmuka. Pēc finiša bija dalītas jūtas, jo nebiju gaidījis, ka vispār būs spēka noskriet praktiski visu distanci kopā. Tomēr 4. vieta mačā un 2. LK nepriecēja.
Kā pēdējos mačus katru gadu aizbraucu noskriet Madonas Novada Čempi - LK līmeņa sačiem. Mačs solījās būt par divkauju ar kluba jauno talantu - Jāni Bauni. Tomēr nekas nesanāca, Jānis saslima un nācās skriet bez īpašas konkurences. Ļaudona kā vienmēr iepriecēja ar apvidu un kalniem, gribētos atkal uzskriet garo distanci pa visu karti. Tomēr Izrādījās, ka tie arī nav sezonas pēdējie mači man.
25. oktobrī nolēmu aizšaut uz Meridiāna nakts kausu, galvenokārt tāpēc, ka mačs ir nepamatoti maz apmeklēts. Nieka 20 ar astīti dalībnieku ir pārāk maz pat šādam nakts mačam. Apvidus kolosāls, distances interesantas, gribējās paskriet treniņa režīmā, tomēr azarts lika skriet "gandrīz sacensību režīmā", tāpēc arī nepieklājīgi liels pārsvars pār tuvākajiem sekotājiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru