Ir dienas, kad neiet un ir sacensības, kad neiet. Principā rupjajās kļūdās pirmajā dienā atstāju 5 minūtes un otrajā 6 minūtes, kas ir traģiski, jo abas dienas bija jāskrien vidējā distance. Pirmā dienā pietrūka arī motivācijas gan karti lasīt, gan kārtīgi skriet, tāpēc kopumā zaudēju 10 minūtes pirmajai vietai, tomēr otrajā saņēmos un tikai 8 zaudēju. Mačs principā bija B klases - neizprotams līkums pašā finiša beigās, 3 saspraudītes numuram un mašīnu vietu ierādītājs, kurš piekasījās pie katra "lieki iztērētā" centimetra, kā arī citi sīkumi, kas kopā ar slikto sniegumu nosita jebkādu sajūsmu par maču, galu galā tam visam punktu pieliek starta saraksts, kurā varēja atrast tikai divus uzvārdus, ko var pieskaitīt spicei. Pluss bija tas, ka kontrolpunktu numuri bija pēc kārtas no 31-xx, līdz ar to pārlieku jālūr leģendās uz numuriem un vairāk uzmanības varēja pievērst paša KP leģendai.
Ja paskatās grafikus, tad jāsecina, ka otrajā dienā ātrums bija pietiekoši labs, lai varētu dienā uzrādīt 2. labāko laiku, un principā ja atstāj pa 2 nominālajām minūtēm rupjajās kļūdās katrā dienā, tad trijniekā būtu jābūt, taču apvidus un paša māka neļāva to realizēt. Tomēr tas liecina, ka fiziskais jau ir līmenī, un ātruma treniņi ir devuši savu.
Piektdien, pirms sacensībām skrienot lēno treniņu iepriecināja ātrums, 4:48min/km priekš manis ir jauns rekords, un jācer, ka uz sezonas beigām varēšu skriet vēl ātrāk, cik ātri - gan nezinu, bet jācer, ka varēšu vēl kādas 15 sekundes nomest. Tas man atgādināja par kādu dusmīgu pensionāru riteņbraucēju, kurš bija dikti sašutis, kad ieraudzīja sev blakus skrienošu cilvēku, lai galīgi nezaudētu godu, viņš saspļāva plaukstās un uzmina līdz kādiem 15km/h, žēl, ka nebija tajā dienā intervālu treniņš. :D
Arī par veselību nākas domāt un esmu atsācis dzert glukozamīnu, jo kā vēsta instrukcija, zāles sāk iedarboties ar vismaz 2 nedēļu nobīdi, tāpēc nebūtu prātīgi gaidīt, kamēr sāk sāpēt.
Un beidzamais jaunums šķiet ir tas, ka mani Icebugi iet uz galu, principā vairāk vizuāla rakstura bojājumi pašlaik, bet nākas vien aptīt ar pelēko lentu, lai tik ātri neizjuktu. Principā nākošie apavi ir jāmeklē izturīgāki, jo izdiluši caurumi virs īkšķa nagiem liecina, ka attiecīgais materiāls ir dikti švaks. Galu galā kupes ir pirktas pagājušā gada septembrī. Pašlaik gan topā jau ir citi apavi, bet kā ar praktiskumu? Ko varētu ieteikt praktiskais latvietis?
Ja paskatās grafikus, tad jāsecina, ka otrajā dienā ātrums bija pietiekoši labs, lai varētu dienā uzrādīt 2. labāko laiku, un principā ja atstāj pa 2 nominālajām minūtēm rupjajās kļūdās katrā dienā, tad trijniekā būtu jābūt, taču apvidus un paša māka neļāva to realizēt. Tomēr tas liecina, ka fiziskais jau ir līmenī, un ātruma treniņi ir devuši savu.
Piektdien, pirms sacensībām skrienot lēno treniņu iepriecināja ātrums, 4:48min/km priekš manis ir jauns rekords, un jācer, ka uz sezonas beigām varēšu skriet vēl ātrāk, cik ātri - gan nezinu, bet jācer, ka varēšu vēl kādas 15 sekundes nomest. Tas man atgādināja par kādu dusmīgu pensionāru riteņbraucēju, kurš bija dikti sašutis, kad ieraudzīja sev blakus skrienošu cilvēku, lai galīgi nezaudētu godu, viņš saspļāva plaukstās un uzmina līdz kādiem 15km/h, žēl, ka nebija tajā dienā intervālu treniņš. :D
Arī par veselību nākas domāt un esmu atsācis dzert glukozamīnu, jo kā vēsta instrukcija, zāles sāk iedarboties ar vismaz 2 nedēļu nobīdi, tāpēc nebūtu prātīgi gaidīt, kamēr sāk sāpēt.
Un beidzamais jaunums šķiet ir tas, ka mani Icebugi iet uz galu, principā vairāk vizuāla rakstura bojājumi pašlaik, bet nākas vien aptīt ar pelēko lentu, lai tik ātri neizjuktu. Principā nākošie apavi ir jāmeklē izturīgāki, jo izdiluši caurumi virs īkšķa nagiem liecina, ka attiecīgais materiāls ir dikti švaks. Galu galā kupes ir pirktas pagājušā gada septembrī. Pašlaik gan topā jau ir citi apavi, bet kā ar praktiskumu? Ko varētu ieteikt praktiskais latvietis?
