Potenciāls

Ja tu esi Tjerī, tad diez vai tevi uztrauc tas, cik daudz tev potenciāls ir iekšā, tajā līmenī drīzāk jautājums ir, cik ilgi vēl tā varēs skriet. Bet tā kā ar šo uzvārdu tuvāk neesmu pazīstams, tad vairāk mani uztrauc cits jautājums, cik ilgi un daudz es progresēšu. Šodien vakarā uzskrēju lēno skrējienu 50min, un vidējo tempu man uzrādīja 4:36min/km. Nav nemaz slikti, pirms pāris mēnešiem, kad vēl ceļš bija gludi noledojis ar ļoti lielu pavēju izdevās attīstīt tādu tempu uz kādu kilometru, no kura kādi 400m bija lēzens paugurs uz leju. Saprotams, ka lēnā treniņa temps nav sacensību temps, tomēr par kaut kādu fizisko progresu tas tomēr liecina. Bet cik ilgi tā būs? Šādi turpinot jau drīz varēs braukt uz Olimpiādi ierādīt nēģeriem, kur vēži ziemo. :D Tomēr, saprotams, ka tik viegli jau tas nebūs un, ja pirms gada nomest minūti no lēnā skrējiena tempa bija mēneša jautājums, tad tagad jau katra sekunde nāk lēnām. Tomēr tīri teorētiski man vēl ir kādi 3 gadi, lai audzētu skilu, tāpēc domāju, ka galīgi no vilciena atpalicis neesmu un varu vēl tajā ielekt, jautājums tikai kurā vagonā. Kas mani pašu priecē visvairāk ir tas, ka psiholoģiski es sevi vairs neiebāžu nekādos rāmjos. Jā, iespējams, ka no mana potenciāla nekas daudz nav palicis, taču no otras puses, kāpēc lai neskrietu ātrāk, ja var skriet ātrāk. Iespējams, ka nekad neskriešu tik ātri, kā skrien vecais francūzis vai Sirmais, bet nekad jau nedrīkst teikt nekad, kamēr nav pamēģināts. Ar apziņu "Es varēšu!" var panākt un sasniegt daudz vairāk nekā ar apziņu "Es nevarēšu!". Vajag tikai gribēt un darīt!

Rīgas kausi un vēl šis tas

Ir dienas, kad neiet un ir sacensības, kad neiet. Principā rupjajās kļūdās pirmajā dienā atstāju 5 minūtes un otrajā 6 minūtes, kas ir traģiski, jo abas dienas bija jāskrien vidējā distance. Pirmā dienā pietrūka arī motivācijas gan karti lasīt, gan kārtīgi skriet, tāpēc kopumā zaudēju 10 minūtes pirmajai vietai, tomēr otrajā saņēmos un tikai 8 zaudēju. Mačs principā bija B klases - neizprotams līkums pašā finiša beigās, 3 saspraudītes numuram un mašīnu vietu ierādītājs, kurš piekasījās pie katra "lieki iztērētā" centimetra, kā arī citi sīkumi, kas kopā ar slikto sniegumu nosita jebkādu sajūsmu par maču, galu galā tam visam punktu pieliek starta saraksts, kurā varēja atrast tikai divus uzvārdus, ko var pieskaitīt spicei. Pluss bija tas, ka kontrolpunktu numuri bija pēc kārtas no 31-xx, līdz ar to pārlieku jālūr leģendās uz numuriem un vairāk uzmanības varēja pievērst paša KP leģendai.
Ja paskatās grafikus, tad jāsecina, ka otrajā dienā ātrums bija pietiekoši labs, lai varētu dienā uzrādīt 2. labāko laiku, un principā ja atstāj pa 2 nominālajām minūtēm rupjajās kļūdās katrā dienā, tad trijniekā būtu jābūt, taču apvidus un paša māka neļāva to realizēt. Tomēr tas liecina, ka fiziskais jau ir līmenī, un ātruma treniņi ir devuši savu.
Piektdien, pirms sacensībām skrienot lēno treniņu iepriecināja ātrums, 4:48min/km priekš manis ir jauns rekords, un jācer, ka uz sezonas beigām varēšu skriet vēl ātrāk, cik ātri - gan nezinu, bet jācer, ka varēšu vēl kādas 15 sekundes nomest. Tas man atgādināja par kādu dusmīgu pensionāru riteņbraucēju, kurš bija dikti sašutis, kad ieraudzīja sev blakus skrienošu cilvēku, lai galīgi nezaudētu godu, viņš saspļāva plaukstās un uzmina līdz kādiem 15km/h, žēl, ka nebija tajā dienā intervālu treniņš. :D
Arī par veselību nākas domāt un esmu atsācis dzert glukozamīnu, jo kā vēsta instrukcija, zāles sāk iedarboties ar vismaz 2 nedēļu nobīdi, tāpēc nebūtu prātīgi gaidīt, kamēr sāk sāpēt.
Un beidzamais jaunums šķiet ir tas, ka mani Icebugi iet uz galu, principā vairāk vizuāla rakstura bojājumi pašlaik, bet nākas vien aptīt ar pelēko lentu, lai tik ātri neizjuktu. Principā nākošie apavi ir jāmeklē izturīgāki, jo izdiluši caurumi virs īkšķa nagiem liecina, ka attiecīgais materiāls ir dikti švaks. Galu galā kupes ir pirktas pagājušā gada septembrī. Pašlaik gan topā jau ir citi apavi, bet kā ar praktiskumu? Ko varētu ieteikt praktiskais latvietis?

Pavasaris ir klāt!

Pagājis salīdzinoši īss laika sprīdis no pēdējā ieraksta, tomēr noticis šajā laikā ir diezgan daudz, pagājušo ceturtdienu tika nolemts salikt 2000 gabaliņu puzli, ko arī piektdienas rītā izdevās realizēt, tomēr jau no paša rīta manīju, ka jūtos pavisam citādāk nekā iepriekšējā dienā. Nedaudz sāpēja kakls, kā arī kreisā pēda bija notirpusi un nemaz nedomāja attirpt atpakaļ. Treniņā tika secināts, ka skriet nav prāta darbs, jo kreiso pēdu nav iespējams normāli pacelt, lai piezemētos uz papēža, tā vietā piezemēšanās notiek uz pilnas pēdas, ja gribat pārbaudīt, kā tas ir, atslābiniet pilnībā pēdas un skrieniet. Protams, ka tas viss piedzen kāju diezgan labi, un tad kāja saka "nē" un sāk nedaudz sāpēt. Diemžēl arī sāpošais kakls neizpalika bez papildus sekām, piektdienas vakarā palika arī slikti un gandrīz apvēmos, palīdzēja kaut kāds pilināmais draņķis - Citrosept. Nosecināju, ka būšu ticis pie rota vīrusa vieglā formā. Tāpēc pašlaik nākas ievērot saudzējošo režīmu, jo vīrusa sekas treniņā jūtu vēl joprojām, lai arī kopumā jūtos pilnīgi vesels. Kāja arī iet uz labo pusi, tāpēc sestdien esmu nolēmis uzskriet pirmos mačus - Vef pavasari. Šie būs pirmie mači šosezon, tāpēc vairāk tādā kā testa režīmā notiks skriešana, jo nekādus ātruma treniņus šosezon vēl neesmu saskrējis un kartē arī neesmu bijis, tomēr padoties netaisos, tāpēc arī skriešu testa režīmā nevis treniņa režīmā. Interesanti arī būs paskatīties, ko konkurenti būs paveikuši ziemā, jo gan jau kāds spēcīgāks uzvārds ar parādīsies. :)
Paši mači ir visnotaļ interesantā formātā, jo piedāvā seriālu tipa starta kārtību un kā vēsta mājaslapa, tad tie esot vecākie mači Latvijā. Šīs sacensības man vēl interesantākas padara tas, ka tās ir vienas no retajām, kurās es nekad iepriekš neesmu startējis. Tā kā mači pirmie, tad uzdevums pavisam vienkāršs - neapmaldīties Mežaparka estrādē! :)

Marts jau pusē...

Šis tas ir sadarīts, bet maz, ai, cik maz... Reāli starpsezonā (novembris-marts) esmu saskrējis nedaudz vairāk par 600km, no kuriem kādi 40 būs noslēpoti. Tomēr, ja paskatās, cik daudz es sadarīju pagājušo gadu ap šo pašu laiku, tad nemaz tik traki nav, jo 2009/2010. gadā starpsezonā tika iespēti veseli 15,4 km. :D Progress tiešām ievērojams, taču no otras puses jāsaprot, ka neskriešu jau vairs A grupā, kur ar tiem pašiem 15km bija pietiekoši, lai LČ garajā varētu 6iekā ieskriet. Tomēr priecē tas, ka zinu, - progress nekur nepazudīs, ja turpināšu trenēties.
Konkrētāk esmu nospraudis sev mērķi sezonas pirmajā pusē nezaudēt uzvarētājam vairāk par 45 sekundēm uz kilometru, manuprāt, šis ir labs atskaites punkts, lai varētu vērtēt, vai esmu noskrējis savā līmenī. Saprotu, ka sacensībās, kur piedalīsies pati spice, šis mērķis var arī kļūt neizpildāms, taču ceru uz rudens sacensībām šādu iespēju izslēgt vispār. Mērķis no vienas puses ir samērā pieticīgs, tomēr tas tāds ir tāpēc, ka pašlaik ir  grūti prognozēt, kā es izskatīšos uz citu fona. Es varu tikai skatīties pēc aptuvenā ātruma lēnajos treniņos  šogad un pāgājušogad un mēģināt aprēķināt, kur es ar tādu ātrumu būtu bijis elites grupā. Protams, ka vēl bez mana progresa vai neprogresa jāņem arī vērā konkurentu sniegums. 40 dienu treniņu maratonam man tiešām nav ko likt pretī, taču ceru, ka vienkāršai garajai distancei nevajadzēs simtiem stundu un tūkstošiem kilometru lielu treniņu bagāžu, jo man tādas vienkārši nav. Lai gan jāatzīst, ka labprāt gribētu, lai man tāda būtu.
Tā kā diezko daudz jau vairs nevar saskriet, tad atliek vien sākt audzēt ātrumu un cerēt, ka ar esošo bāzīti pietiks un nebūs ar savu uzvārdu jārotā rezultātu tabulas pēdējā rindiņa. :)

Jaunais mērķis nosprausts

Pēc ilgas čammāšanās jaunais mērķis ir galīgi un precīzi noformulēts. Tas ir - maksimālās formas sasniegšana līdz Latvijas čempionātam.

Mērķis pats par sevi nav diez ko labs, jo nav izmērāms, tomēr, tas ir daudz labāk par nekonkrētu "skriešanu V21E grupā". Šāds mērķis tika izvirzīts, jo sapratu, ka mēneša laikā diez ko satrenēties atlasei uz Baltijas čempionātu nez vai sanāks, turklāt 3 mēneši šķiet pietiekami ilgs laiks, lai sasniegtu tiešām labu formu.

Arī treniņos beidzot esmu saņēmies vākt apjomu. Ceru līdz aprīļa sākumam sasniegt pagājušā gada rudens formu, kad lēnos treniņus tipināju zem 5min/km. Saprotu, ka ar to būs stipri par maz Baltijas čempim, tāpēc arī īpaši nespiedīšu uz kontrolsacensībām, kā viņas tagad sauc. Bet uzskriet gan jau uzskriesim, salīdzināsim spēkus ar citiem.

Ir ideja arī par uzspiešanu uz EST-LAT līgas mačiem, pacīnīties kopvērtējumā, bet vai sanāks, tad jau redzēsim. Mērķis katrā mačā noteikti ir 10nieks, atsevišķās sacensībās latiņa var arī svārstīties, bet ceru, ka izdosies regulāri turēties virs šīs latiņas.

Lielais sals arī man nedaudz pabojāja treniņus. Nosecināju, ka tādā salā ļoti svarīgi ir apvidus pa kādu skrien, ja Rīgā neskrienu pa lieliem plašumiem, tad mājās gan sanāk skriet pa atklātām vietām, kilometriem gari lauki tomēr dara savu un var nosaldēt diezgan stipri, it īpaši treniņa sākumā. Ļoti noder sejas maska, pie kuras tiku pateicoties uzvarai klubu stafetēs, tiešām noderīga štelle, tagad būtu grūti iedomāties skriet vai slēpot bez tās.

Vēl ir skaidrs, ka noteikti piedalīšos Croatia Open sacensībās. Sacensību apvidus pārsvarā - karsta plato, karte pēdējās divās dienās atgādina nedaudz Gaujas senlejas apvidu Cēsu apvidū, formas ļoti apaļīgas, relatīvā augstuma starpība sasniedz pat 170m, kas ir diezgan pieklājīgs skaitlis tautas sacensībām. Šis mačs izskatās daudz pieklājīgāk par Kopaonik open, kaut vai spriežot pēc mājaslapas, kura ir vissmukākā orient tipa mājaslapa, kādu man ir nācies redzēt. Ja ir interese dodiet ziņu, vietas vēl daudz brīvas.

Sniegs pakusis, bet ...

Likās, ka tūlīt, tūlīt sniegs nokusīs, nū vismaz tik daudz, lai atsegtu ietves asfaltu, bet nekā... Pakusa tieši tik daudz, lai sarastos daudz ledainu ietvju un peļķu to vidū. Arī sniega segas biezums joprojām ir slēpotājiem par labu, bet man jau tomēr vairāk patīk skriet.
Kamēr daudzi domā par ziemas mačiem un slēpju smērēšanas noslēpumiem, tikmēr es savu skatu vairāk vēršu tālāk kalendārā - aprīļa virzienā. Kā zināms, tad pirmais Latvijas kausa mačs būs Ziemeļu divdienas, līdz kurām ir palikusi tieši 71 diena. Ko var izdarīt 10 nedēļu laikā? Nū daudz mīļie cilvēki, tiešām daudz. It īpaši ja nesāk no nulles, tobiš pātraukums nav bijis pārāk liels. To, cik lielu progresu var panākt 2 mēnešu laikā, es sajutu pagājušajā gadā, kad tiešām cītīgi pieķēros treniņiem.
Pašlaik jūtos samērā ātrs, kaut gan ar to izturību ir kā ir,  nekādus dižos apjomus gan nav izdevies savākt. Diemžēl arī ar VFS es nedraudzējos, bet ceru, ka līdz pavasarim tomēr kaut ko izdarīšu arī šajā jomā. Lai arī līdz Elites grandu apjomiem man ir kā līdz mēnesim, ceru, ka, liekot uzsvaru uz vārdu efektīvs, man izdosies pietuvoties pietiekoši, lai spētu pavasarī pakutināt nervus ne vienam vien bijušajam cīņu biedram un nebūtu tikai jāpaļaujas uz konkurentu kļūdām, kā tas bija Latvijas čempionātā Irbenē.
Jāsaka liels paldies V21A grupai par lielisko pagājušo sezonu, kurā es progresēju ļoti strauji, bet diemžēl vai par laimi, tur man kļuva daudz par šauru, tāpēc es atvados no šīs grupas. Mērķis šogad man ir skriet tikai elitē un parādīt pēc iespējas labāku rezultātu, iespējams, arī atlasīties uz Baltijas Čempionātu. Par LČ medaļām laikam būs vien jāaizmirst šogad, jo Madonas Bjss būs sašķēlies oficiāli un pagaidām izskatās, ka skriešana zem apvienota nosaukuma nebūs iespējama tīri tehnisku iemeslu dēļ. Bet tas jau nav pasaules gals un kā zināms nekas nav mūžīgs, klubi veidojas, apvienojas un jūk, un arī cilvēki ik pa laikam maina klubus.
Katrā ziņā sezona solās būt interesanta un jācer, ka izdosies arī iekļūt kādās sacensībās sešiniekā. Īstos spēku samērus mēs redzēsim jau pēc desmit nedēļām, tāpēc trenējieties cītīgi, lai varētu parādīt Šūmahera cienīgu ātrumu ne tikai vietējā mērogā, bet arī starptautiskā.

Ātrum, nāc draudzēties!

Jau rakstīju, ka iepriekšējo nedēļu vienā treniņā iesildoties ātrums mistiski bija pieaudzis līdz 4:50min/km, un šonedēļ pierādījās, ka tā nav bijusi vienkārši laba diena vai nejaušība. 70minūtēs pievārēju 4km offroad un 10km road. Automātiskie apļi ir ik pa 3km, cipariņi uz līknes rāda vidējo ātrumu katrā no apļiem.

Pēc šādiem treniņiem rodas pārliecība, ka elites stiprais gals nav nemaz tik tālu, cik varbūt likās marta beigās, kad sāku trenēties. Vienlaicīgi jau saprotu, ka būtu nenormāli liela nekaunība gada laikā panākt čaļus, kas trenējas bez pārtraukuma gadiem. Turklāt saprotu, ka tik viegli jau nodeldēt atlikušo starpību nebūs, tomēr uzskatu, ka 6 mēnešu laikā esmu sasniedzis ļoti daudz un pagaidām nedomāju apstāties.

Pirmā atskaite pēc iepauzēšanas

Šovasar biju nolēmis, ka obligāti jānostartē Malienas kausā. Bija tādas nelielas šaubas par savām spējām pēc pauzes, bet jutos samērā stiprs.
Pirmās dienas vidējo distanci iesāku diezgan ātri, kas arī parādās rezultātos , līdz 6. punktam biju iekrājis solīdu 1,5min pārsvaru pār 2. vietu, bet tad diemžēl sekoja nepietiekošas koncentrēšanās kļūda uz 7. punktu, kā rezultātā pārsvars pārvērtās 1,5min atpalicienā. Tālāk skrēju tikpat cītīgi, un līdz 11. punktam viss gāja samērā labi, bet tur pārlasījos dzeltenos un rezultātā vēl divas minūtes klāt rezultātam. Rezultātā trešā vieta ar 1'17'' atpalicienu no 1. vietas, nav slikti ņemot vērā kļūdu daudzumu.
2. dienu sāku tikpat cītīgi kā 1. bet var teikt, ka jau uz pirmo KP izvēlējos nepareizo variantu, rezultātā zaudētas aptuveni 20sekundes, tomēr jau uz 5. punktu kopā ar Andi Malēju noķērām Andi Janovu un Vladimiru Ļašu. Man par brīnumu viņu temps bija diezgan lēns un jau uz 7. punktu ar Malēju bijām viņiem priekšā, tajā brīdī gatavojos uz nopietnu cīņu atlikušajā distancē, bet kā izrādījās pēc skatītāju punkta (8.), stabili skrienot, (praktiski bez kļūdām) spēju iekrāt 4,5min pārsvaru pār 2. vietu un izcīnīt pārliecinošu uzvaru.
2. dienas spliti
Kopvērtējums
Rezumē:
Arvien vairāk tuvojos elites līmenim, priecē, ka Junioru līderim zaudēju tikai 3 minūtes (šodien vienāda distance) tāpēc domāju, ka ziemā ir jāsaglabā forma un pavasarī jāprovē pacīnīties ar čaļiem, kas trenējas divreiz dienā. :D

Pēdējo nedēļu (ne)veikums

Dzīve ir dīvaina un ne jau vienmēr viss notiek tā kā plānots un labi ka tā... Pēdējās nedēļas sanācis vairāk netrenēties, kā trenēties (mājas apstākļu dēļ... :D), tomēr pēc pēdējo dienu treniņiem izrādās, ka nav tik traģiski, kā likās. Mazliet ir kāpis pulss skrienot sacensību režīmā, tas nedaudz nepatīk, bet nu rezultātu it kā neietekmē īpaši. Esmu saglabājis apmēram to pašu formu, ko pirms Serbijas, lai arī teorētiski vajadzēja būt kāpumam. Nedaudz jau žēl, tomēr vēl līdz LČ var nedaudz pielikt un cerams, ka ar to būs pietiekami, lai tiktu Madonas Bjss/OK Arona 1. tīmā.
Mans veikums izskatās aptuveni šādi:

Elitnieki noteikti smīkņātu par šādu treniņu apjomu un pamatoti, bet domāju, ka esmu pierādījis, ka apjoms ne vienmēr ir noteicošais.
Pēdējā Meridiānā biju ļoti tuvu savai pirmajai uzvarai V21E, bet diemžēl muļķīga kļūda punkta rajonā man pielika klāt man tik ļoti nevajadzīgo minūti. Tas ir devis papildus pārliecību, ka viss ir kārtībā un pēdējās trīs šķidrās nedēļas neliks kājām rauties rozīnē tad kad nevajag.
Meridiāns 18. kārta

Vasara jau vidū...

Dīvaini, bet jā vasara jau vidū, ja skaitam no jūnija sākuma. Palikuši tikai nepilni 2 mēneši līdz Latvijas Čempim. Izskatās, ka Madonai uz to laiku pievienosies slavenais Ģenerālis, agrāk pazīstams kā Arvīds. Līdz ar to var teikt, ka viss atkarīgs no atlikušā etapa stiprības. Gribētos domāt, ka to skriešu es, protams, nedrīkst atlaist treniņus un ja tā, tas dod cerības uz kādu medaļu stafetēs. Vai tā tiešām būs, redzēsim rudenī.
Pagaidām gan jākoncentrējas uz Serbijas daudzdienām . Sacensības būs nopietnas, jo pirmajā dienā M21A grupai būs 410m kāpums un arī pārējās dienas solās būt nopietns pārbaudījums manām kājām, kas īstos kalnus nav redzējušas vairākus gadus.
Treniņi karstumā ir diezgan apgrūtinoši, bet ļoti lielu jaudas kritumu nejūtu - lēnajā treniņā apmēram 10-15s/km. Vairāk gan uztrauc iespēja dabūt saules dūrienu, jo maršruts tomēr sanāk pa atklātu vietu un ēnas ir ļoti maz turklāt skrienu bez cepures. Lai arī skaidrs, ka nekāds kenijietis neesmu, cerams, ka šis karstums dos kaut kādu papildus efektu treniņiem.

Nometne Mangaļsalā un Kāpas gaidās...

Līdz Kāpai palicis pavisam nedaudz un jau tagad var teikt, ka M21L grupā ir vismaz kādi 6 uzvārdi, kas pretendē uz uzvaru kopvērtējumā un man gribētos pieskaitīt sevi pie tiem. Sprintam esmu nolēmis nepieteikties, jo lai arī tikai padsmitminūšu skrējiens, tomēr tas tā iedod pa kājām, ka nemaz neliekās un protams, ka atstās iespaidu uz trešās dienas sniegumu.
Par to pārliecinājos Mangaļsalas nometnes laikā, lai arī tādu īsti garo trenniņu bija ļoti maz, tomēr trešajā dienas rītā treniņsacensību laikā jutu nogurumu, it kā nelielu, bet tomēr pietiekoši. Diemžēl fiziskā ziņā tādu īstu pretinieku nometnē nebija, un lai arī dažās distancēs es pat nebiju trijniekā, tomēr ar savu sniegumu var teikt, ka esmu apmierināts un vienīgais, kas mani uztrauc, ir iespējamās kļūdas, kas pilnīgi noteikti būs arī Alūksnē. Atliek tikai cerēt, ka izdosies to kompensēt ar pietiekoši ātru skriešanu.

Padarītais pēdējo 8 mēnešu laikā...

Neskrienu kā dažs labs, 5000km pa gadu, bet, manuprāt, atdeve no tiem treniņiem, kurus esmu veicis, ir pietiekoši liela. Atskatīsimies, kāds tad bijis mans treniņrežīms pēdējo 8 mēnešu laikā:

Protams ento mēnešu pārtraukums ziemā neko labu neliecina, bet, manuprāt, esmu progresējis pietiekoši, ja vēl aprīļa sākumā skrienot lēno treniņu mans ātrums bija aptuveni 7:40min/km, tad tagad jau varu droši teikt, ka skrienu aptuveni 5:40min/km. Skrienot tīri pa asfaltu gan ātrums ir nedaudz lielāks un Biķernieku apļos tas ir aptuveni 5:30min/km. Jautājums, vai var tādu pašu progresu sasniegt vēl īsākā laika posmā?
Pašlaik mērķis ir kārtīgi sagatavoties Kāpai un nostartēt tur pēc iespējas labāk. Ņemot vērā Valmieras Čempionāta rezultātus var teikt, ka elites grupas pēdējā puse atbilst A grupas pirmajai pusei, bet jau tagad var redzēt, ka dažs labs no elites vadošā gala skries A grupā, mans mērķis - apskriet viņus. Plānots ir šogad iekļūt A grupas Latvijas Kausa 6niekā un nākamgad startēt Elitē, un atlasīties uz Baltijas Čempionātu. Ja nāks rudens un es jutīšu, ka A grupā vairs nav ar ko cīnīties, tad gan došos uz E grupu. Manuprāt, diezgan ambiciozi mērķi, bet tomēr reāli sasniedzami. Galvenais, lai veselība tur un tad jau arī elitei būs par vienu konkurentu vairāk. :)

Kā sākt trenēties?

Lielākajai daļai šis jautājums nešķitīs interesants, bet domāju, ka vismaz kādam šis raksts noderēs. Mēģināšu sniegt ieskatu, kā es sāktu.
Es, protams, nepretendēju uz treniņu guru statusu, man nav ne izglītības, ne īpaši speciālu zināšanu, tikai tas, ko māca skolā un kas sagrābstīts internetā.
Manuprāt, vispirms ir jānobriest morāli, ir jāsasniedz zināms prāta stāvoklis, kad tu zini, ko gribi un esi gatavs ieguldīt pietiekoši daudz darba, lai sasniegtu mērķi. Mērķis var būt abstrakts, neizmērāms vai tieši pretēji, bet tam ir jābūt. Ja tu vienā jaukā dienā sev uzdosi jautājumu, kam es to vispār daru, un nespēsi rast atbildi, tad visticamāk tu pārstāsi trenēties un uz ilgu laiku. Kad mērķis ir, tad protams jārod motivācija piespiest sevi sākt strādāt pie mērķa sasniegšanas - tātad jāsāk ar pirmo treniņu. Manuprāt, pirmais treniņš ir pupu mizas, saņemties to aiziet un noskriet nav nemaz tik grūti, vislielākās problēmas man bija ar otro treniņu. Tas būtībā ir kritiskais punkts, ja tu spēj piespiest sevi aiziet un noskriet arī otro treniņu, tad var uzskatīt, ka treniņu process ir veiksmīgi uzsākts.
Ko darīt un kā sākt? Pirmkārt, vajadzētu pārliecināties, ka esi pietiekoši vesels, nav īpaši patīkami, ja tu esi attālinājies no savas starta vietas vairākus kilometrus un pēkšņi secini, ka atpakaļ nāksies klibot. Ja ar veselību viss kārtībā, tad vajadzētu sākt ar ļoti lēnu skrējienu aptuveni 30minūtes. Jāatceras skolas laikā mācītie stiepšanās vingrinājumi un pāris minūtes pirms un pēc skriešanas jāpastaipās. Pirmajā reizē var sanākt ātra iešana, galvenais, lai pulss ir aptuveni 70-80% no maksimālā pulsa. Ja nezini, kas tas tāds "pulss" ir, tad jāskrien ir tā, lai var brīvi sarunāties un tu nebūtu aizelsies, ja ir kaut kāda smaguma sajūta vai grūti elpot, visticamāk, tu skrien par ātru. Eksistē daudz un dažādi apraksti par pulsu, tāpēc garāk šeit neizplūdīšu, labs materiāls latviski ir atrodams šeit: Kā noteikt maksimālo sirds ritmu. Pulsu var mērīt ar roku skaitot sirds sitienus 10s vai 15s un reizinot ar 6 (10sekundēm) vai 4 (15 sekundēm), ja tas viss liekas par sarežģītu, pastāv iespēja iegādāties kādu no pulsometriem, populārākie ir Polar, Suunto, Garmin. Lētākie eksemplāri ir sākot no 30ls.
Pēc pirmās reizes vajadzētu paņemt kādas pāris dienas brīvas un tad atkal uzskriet tās pašas 30minūtes. Pēc tam lēnām samazināt intervālus starp dienām, un lēnām likt klāt pie apjoma. Pirmās divas nedēļas izskatītos apmēram šādi
p. 30min
o. brīvs
t. brīvs
c. brīvs
p. 30min
s. brīvs
sv.brīvs
p. 30min
o. brīvs
t. 30min
c. brīvs
p. 40min
s. brīvs
sv.40min
Atkarībā no mērķa var palikt vai nu pie šāda grafika, vai lēnām audzēt un likt klāt apjomu. Ja mērķis ir tikai formas uzturēšana vai svara zaudēšana pilnīgi pietiktu katru otro dienu pa 6-7km, kas būtu 40-50minūtes. Ja nodomi ir nopietnāki, tad ar lēnajiem treniņiem vis nepietiks, kā arī apjoms būs jāaudzē lielāks. Klasiski treniņi tiek skrieti pēc kilometru skaita, bet man daudz labāk patīk orientieristu stils skriet noteiktu skaitu minūšu, tas ļauj plānot laiku un uzskatāmi ļauj kontrolēt, cik daudz tālāk tu aizskrien noteiktā minūšu skaitā. Bet tas ir tīri individuāli. Pirmajām reizēm 30minūtes var būt ap 3-4km atkarībā no sagatavotības un seguma pa ko tiek skriets. Klasiski tiek ieteikts nelikt klāt vairāk kā 10% pie apjoma katru nedēļu. Es gan to neesmu ievērojis, bet progress ir bijis tīri labs.
Ceru, ka kādam šīs teksts noderēs.
Manuprāt ļoti labs teorijas raksts ir šis !