Vecie cīņu biedri, 2. daļa.

Kā jau biju solījis, apskatīšu vecos ilggadējos cīņu biedrus, kas joprojām skrien un dara to diezgan neslikti. :)

Ar Kalvi Mihailovu esmu mačojies jau no pirmajām sacensībām un, manuprāt, kopumā ņemot viņu var uzskatīt par 88.gada nr1. Laika gaitā ir parādījis apbrīnojamu stabilitāti visu laiku turēdamies topā jau no pašām mazajām grupā, tieši tāpēc arī viņš ir A izlasē. 

Anatolijs Tarasovs vienmēr ir bijis bieds. Atceros, ka viņu noskriet bija gandrīz neiespējami, bija ļoti ātrs un praktiski nekļūdījās. Īsts stafetes 3. etaps. Arī ir bijis topā ilgu laiku, taču izskatās, ka pēc 2007. gada JWOC bijis formas kritums, taču šogad Toļiks ir atpakaļ ierindā un skrien diezgan ātri. Manuprāt, viennozīmīgi 87.gada nr1.

Artūrs Pauliņš vienmēr ir skrējis diezgan ātri taču ne vienmēr precīzi, savu īsto skilu atklājis ap 2004. gadu un kopš tā laika nerok nemaz. :D Lai arī laiku pa laikam ir mainījies vietām ar Andri Jubeli, tomēr nu jau dažus gadus par kripatiņu labāks ir Pauliņš. Tāpēc tieši viņš ir 89.gada nr1.

Andris Jubelis mazajās grupās vairāk ir bijis tāds kā melnais zirdziņš, taču laikam ejot izvirzījās priekšplānā un sāka dot pa mici arī 88.tā gada skrējējiem. Pašlaik stabils izlašnieks. 

Jāni Kūmu ievērot sāku tikai aptuveni 16nieku grupā. Ar katru gadu ir pamazām kāpis uz augšu un 2008. gadā ir pat novinnējis Latvijas kausu 20niekos. Izslavēts kā traks tusētājs, tāpēc domāju, ka ir vēl iekšā potenciāls. 

Vecie cīņu biedri.

Raksts būs par 87., 88. un 89. gada skrējējiem, ar kuriem ir nācies skrieties kopš bērna kājas. Orientēties sāku 97. gadā, kad vēl marķējumus mazajās grupās īsti nepazina. Pirmās sacensības, par kurām varu atrast ierakstus man ir bijušas 97. gada Latvijas čempionāts sprintā V12 grupā, kur gājis man gaužām čābīgi un esmu palicis 3. no beigām. Tomēr tā nebija īsti mana vecuma grupa un īstos cīņu biedrus es iepazinu jau pēc dažām nedēļām Cēsu Rudenī. Šeit jau pavīdēja vārdi un uzvārdi, kurus manā izpratnē būtu vērts atzīmēt: Jānis Pilābers, Kalvis Mihailovs, Anatolijs Tarasovs, Edgars Sparāns. Pilābers savā laikā bija samērā spēcīgs un apskrēja mani ne reizi vien, taču kad iestājās pusaudžu gadi, viņu vairs nevarēja manīt rezultātos, diezgan žēl, jo Meridiānam ar tā gada skrējējiem bija ļoti čābīgi, līdz ar to arī stafetes sanāca ļoooti šķidras un atmiņā ir palikušas sacensības, kad bija jāiet mežā jau pēc 3. vietas finiša. Pārējie uzvārdi, šķiet, komentārus neprasa. 99. gadā pie apvāršņa parādījās Gints Cimmers, Mārtiņš Puriņš, Artūrs Pauliņš. Cimmers ne reizi vien parādīja tiešām labus rezultātus un kad 2003. gadā pārgāju uz Madonas klubu, sanāca pat uzskriet kopā stafeti, tomēr drīz vien futbols viņu iesūca sevī un kopš tā laika O-sacensību rezultātos viņš vairs nav manāms. Puriņš bija ļoti jaudīgs konkurents mazajās grupās, taču ap 16nieku laiku viņš nozuda, tomēr pēc pāris gadiem viņš bija atgriezies un lai arī ne tik spožs kā agrāk, tomēr bija atzīmējies sacensībās, taču tolaik jau es ar skriešanu vairāk biju uz "Jūs". 2000. gadā debitēja Andris Jubelis, Jānis Kūms un brāļi Žagatas, kuri sākumā gan bija samērā švaki, tomēr laikam ejot, pieauga arī viņu skils, kas sasniedza pīķi 2007. gadā, kad Pasaules junioru čempī Mikus palīdzēja tikt pie bronzas stafetē. Taču šķiet, ka pēc šī panākuma interese par O-sportu ir zudusi, tāpēc arī rezultātos šo uzvārdu vairs nevar manīt. Gan Jubis, gan Kūms laikam ejot arī ir audzējuši savus skilus un ja Jubis topā bija jau no sākuma, tad Kūmam kaut kas vienmēr pietrūka, taču neatlaidība nav palikusi bez panākumiem un abi divi tagad ir stabili izlases dalībnieki. 2001. gadā parādījās Marģers Kietis, kas ne reizi vien iekļuva izlasē, taču Junioru vecumā arī viņa O-gaitas aprāvās.

Pēc 2001. gada jauni uzvārdi spicē neparādījās, daži savu skilu audzēja, dažiem tas kritās, bet +/- visu laiku tie paši cilvēki ir skrējuši. 

Manuprāt, šie ir vieni no spēcīgākajiem gadiem, jo ne par velti 6 no 10 izlases dalībniekiem ir dzimuši tieši laika posmā 87.-89. gads. 

Ja kādu esmu aizmirsis vai nepieminēju, lūdzu piedodiet, bet tad mans raksts būtu nelasāmi garš. 

Rīgas čempionāts jeb 'Kā es gandrīz noskrēju Krūmu'

Raksts laikam jāsāk nedaudz ar vēsturi, 2008. gadā tā nu bija gadījies, ka arī biju aizbraucis uz Rīgas Čempionātu - vienīgajām sacensībām togad. Protams, ka pēc lielās pauzes izmantoju iespēju un ņēmu V21B grupu, jo tobrīd arī 5,1 km bija pietiekoši daudz.

Kā var redzēt, tad veicās man dikti švaki, 14. vieta B grupā... nu šķiet, ka šo varētu ielikt pie visu laiku sliktākā sasnieguma. Cik atceros, tad diezko nenoraku, galvenais iemesls bija tas, ka pa purviem es drīzāk gāju nekā skrēju. Fiziskās aktivitātes uz to brīdi man bija apaļa 0 jau 2 gadus un arī pēc tam līdz 2009. gada sākumam es neko nedarīju.

Par šo notikumu es rakstu tāpēc, ka nu ir pagājuši apaļi 3 gadi, kuru laikā esmu vairāk vai mazāk, bet tomēr trenējies un treniņi ir nesuši augļus. Šogad Rīgas čempionāts man atnesa 2. vietu V21E grupā, un tagad šķiet, ka tas skrējiens bija tik sen, ka tā vairs nav taisnība. 

Skrējēju gan šoreiz bija pamaz,  tikai 5, tāpēc laikam starta intervāls bija 6 minūtes, kas ļoti iepriecināja. Distances sākums bija pa balto mežu, kurš lasījās labi un īpašas problēmas nesagādāja bija jānotur ātrums un virziens. Pēc aptuveni 3,5km sekoja aptuveni tikpat garš garais etaps uz 9. punktu par kuru garumu nobrīnījos vismaz 2 reizes, vismaz savā mūžā tas man ir garākais etaps, kādu ir nācies veikt. Šeit es izvēlējos ceļu variantu pa kreiso pusi, grūti teikt, vai tas bija ātrākais variants, bet kopumā man tas prasīja 20:39 ar kādām 45sek kļūdu pie paša punkta. Pēc tam sekoja laikam smagākā kļūda uz 10. punktu, jā dīvaini, bet atkal uz 10. punktu :D Skrienot it kā lasīju karti, bet acīmredzot taciņa kuru es atradu dabā uz kartes nemaz neeksistēja turklāt noguruma dēļ neskatījos kompasā un attapos aptuveni 300m nost no ideālās trajektorijas, varētu teikt, ka šī kļūda man arī maksāja pirmo vietu. Pēc 10. punkta turpināju skriet, cik ātri mācēju un, izņemot 14. punktu, kur atkal virzienā aizskrēju par daudz pa kreisi, nekādu īpašo kļūdu nebija. Kopumā distance bija praktiski baltais mežs - 13,5km pievarēju 78:53.

Rezultāti

Spliti

un Alises uzņemtā bilde :D

 Bet, protams, šis līdera krekls netiktu sasniegts bez Gunāra Ikaunieka palīdzības. Par to arī viņam liels paldies. :)

Par vēsturi un B, A un E grupām.

Pēdējo 3 gadu laikā esmu skrējis visās M21 grupās, tāpēc domāju, ka citiem būs interesanti palasīt gan vēsturi, kā man gājis, gan arī  visu grupu raksturojumu. Pēc 2006. gada Kāpas 1. dienas nebiju ne skrējis apaļus divus gadus. 2008. gadā izdomāju, ka jāpiedalās Rīgas čempionātā, kurš notika Baltajā purvā. Paņēmu es B grupu un paliku kaut kur stipri pa vidu. Vairāk togad nemaz neprovēju skriet. 2009. gada pavasarī izdomāju, ka jāpatrenējas, paskrēju lēnos treniņus kādu mēnesi un sabriedu uz Latvijas čempi garajā distancē, Kusā. Savus spēkus pārvērtēju un skrēju A grupā - gandrīz nomiru :D, vairāk nekā 9km zaļajā mežā man bija daudz par daudz. Tas mani diezgan piezemēja, vasarā vēl sanāca pusotra mēneša liels pātraukums ceļa sāpju dēļ, taču biju nolēmis, ka rudenī jānoskrien vismaz LČ maratons un septembra sākumā sāku atkal trenēties. Pirms pašām sacensībām kā pamata treniņu skrēju 80minūtes, rūgtās pavasara pieredzes dēļ, sacensībās biju nolēmis ņemt B grupu, jo īsti nedomāju, ka esmu gatavs A grupas 16km, turklāt likās, ka B grupa nemaz tik viegli neņemsies, taču beigās sanāca 2.vietai vinnēt gandrīz minūti uz kilometru. Pēc šīm sacensībām sapratu, ka B grupā var skriet tikai tad, ja tu netrenējies nemaz. Pretējā gadījumā ir jāskatās uz A grupas pusi, ko es arī stingri biju nolēmis darīt. Pēc visām rudens/ziemas nebūšanām ar ceļgalu, 2010. gada aprīlī atsāku palēnām atkal trenēties un uz LČ Saldū jau +/- biju gatavs startēt, sprintā izdevās tikt pie 3. vietas un garajā distancē pie 5. vietas. Tāpēc nolēmu, ka jāturpina trenēties un jāstartē vien A grupā. Pēc mēneša jau izdevās kāpt uz goda pjedestāla atkal - Valmieras čempionātā 2. vieta. Psiholoģiski panākumi bija iedvesmojuši, taču Kāpas daudzdienas nolaida atkal uz zemes, lai arī pirmajā dienā izdevās izcīnīt 3. vietu, tomēr ar katru nākamo dienu kritu uz leju un paliku beigās 6. vietā. Sapratu, ka neesmu nemaz tik stiprs pat priekš A grupas un turpināju trenēties, vasarā nesačkoju un rudenī jau biju ļoti labā formā. To arī pierādīja 5 uzvaras pēc kārtas Latvijas kausa mačos. Rudenī es rēķināju, ka "uz kāju" man ir aptuveni pusminūtes handikaps uz kilometru. Un pēc Latvijas čempionāta stafetēm Ventspilī, es sapratu, ka beidzot ir laiks pāriet uz E grupu, jo pirmajā etapā iznācu 5. vietā, turklāt sanāca arī paskriet kopā ar Lapsu un Kalvi. 

Kaut ko darīt sāku jau no Novembra, taču nekādu apjomu neievācu un arī treniņi paši bija ļoti šķidri. Tomēr padarītais ļāva finišēt 10. vietā kopvērtējumā Z2D un  7.(starp latviešiem)KP. 

Kopumā varu teikt, ka B grupā lai skrien tie, kas neko vairāk par vienu magnētu/meridiānu/kkocitu nedēļā neskrien, pārējiem vienkārši tur būs garlaicīgi. A grupā jau skrien plaša diapazona cilvēki, gan tādi, kas  nedaudz trenējas, gan tādi, kas neko nedara, bet kuriem ir kauns skriet B grupu. Nu par E grupu es domāju, ka ir lieki kaut ko komentēt, tur skrien paši spēcīgākie - tikai tādi, kas trenējas (ar retiem izņēmumiem). Atšķirība starp B un A grupas mainstrīma skrējēju ir samērā maza un jebkurš B grupas skrējējs nedaudz patrenējoties varētu tīri labi startēt A grupā. Taču starpība starp E un A grupas pamatiedzīvotājiem gan ir ļoti liela. Labākie E grupas skrējēji ziemā divos mēnešos savāc tādu apjomu, ko labākie A grupas skrējēji pa visu sezonu. Elites grupas skrējēju iespējamo progresu aptuveni raksturo šī līkne. 

A grupai šī līkne varētu būt taisna 45° leņķī pret X asi, bet B grupai varētu piemērot šo pašu līkni tikai samainīt vietām vārdus.Apskatot, piemēram, KP garās distances uzvarētāju laikus, tad to ātrums atšķiras aptuveni par 1,5minūtēm uz kilometru, elitei - 5:15, A grupai - 6:45, B grupai 8:15. Manuprāt, šie skaitļi labi raksturo spēku samērus, kā arī dod iespēju aptuveni novērtēt sevi uz zemāko grupu līmeņa fona. Galu galā būšana pēdējam pilsētā negarantē būšanu pirmajam ciemā. :)
Protams, ka katram motivācija skriet ir atšķirīga, taču tādi nu ir mani novērojumi un domas.