Nu jau otro gadu pēc kārtas devos Gunāra organizētajā vasaras izbraucienā. Šoreiz bija izvēlēta Horvātija un laikam jau tur vienīgais kaut cik nopietnais mačs - Croatia Open. Mājaslapas noformējums solīja samērā zolīdu sacīksti un tā arī bija. Principā viens no labākajiem daudzdienu mačiem, kādu ir nācies apmeklēt. Bija ļoti daudzi sīkumi, kas padarīja dzīvi daudz patīkamāku.
Minēšu tikai tādas, kādas neesmu redzējis Latvijas mačos. Pirmā, bija mini-iesildīšanās karte, kurā bija apzīmēts ceļš uz startu un nedaudz apkārtnes, tādu fīču biju redzējis tikai tālajā 2004.gada EYOC`ā. Otrā bija iespēja paņemt pilnīgi svaigu karti pēc sacensībām, vienalga vai tava karte bija iznīcināta vai tīri svaiga (starp citu pēc finiša katra kartei tika uzzīmēts attiecīgā dalībnieka numurs otrā pusē). Par kartēm arī jāpiemin, ka tās bija no ļoti laba materiāla. Kartēm bija tāds kā ļoti plāns laminējums, kas netraucēja itin nemaz un likvidēju iespēju kartei samirkt. Trešais pluss bija tas, ka padzerties nebija nekādu problēmu, ūdens bija gan startā gan finišā un neviens nebļāva, ja gribēja padzerties cilvēks, kas nebija neilonā. Pēc finiša bija pieejams firmīgais ūdens pudelēs, kuru varēja ņemt cik vien gribēja. Ceturtais pluss bija tas, ka splitu lapiņas tika printētas kā uzlīmes, kuras, protams, es salīmēju uz attiecīgās dienas kartes.
Bija arī tādas atšķirīgas lietas, kuras var gan par plusiem, gan mīnusiem uzskatīt. Piemēram, leģendas bija pieejamas jau iepriekšējā dienā pirms katrām sacensībām. Marķējums mazajiem bija nevis lentu veidā, kā ierasts. Uz ceļiem ik pa kādam gabalam bija izveidotas lapas ar smaidīgām vai bēdīgām sejiņām, t.i. ja sīkais skrien pa īsto ceļu tad pie koka ir lapa ar smaidīgu seju, ja pa neīsto, tad lapa ar bēdīgu seju.
Kā jau iepriekš biju minējis, tad mērķis principā bija nesabeigt kāju, tāpēc un arī daļēji mārketinga iemeslu dēļ, mana grupa nomainījās no M21E uz M21A.
Pirmā dienas iesildīšanās karte solīja daudz akmeņus un vēl vairāk akmeņus. Crni Lug kartes ziemeļu daļa tik tiešām bija ļoti akmeņaina, uz otro punktu nācās sākt lēkāt pa akmeņiem, tomēr distance kopumā nebija tik traka, un lielākā daļa tomēr bija skrienama, un beigas vispār bija izcili ātras un bez akmeņiem, tāpēc izdevās 3,2km garo distanci paveikt zem 32minūtēm.
Otrā dienā bija sprints pilsētā Krk. Pusi distances tika aizvadīta pa vecpilsētu, kas nebija īpaši sarežģīta, tomēr pamanījos arī tur atstāt aptuveni 20 sekundes, tad sekoja garais etaps, kurā, kā izskatās, biju izvēlējies labāko variantu tomēr, kā liecina spliti trakajā karstumā es biju pārcenties tāpēc distances beigās gan sataisīju kļūdas zaļajā, gan arī vairs īsti paskriet nevarēju.
Trešajā dienā mačs notika mazajā Sungerski Lug kartē, kas izcēlās ar interesanto apvidu. Apvidus bija praktiski pilnībā līdzens ar mazām un vidēja lieluma ieplakām. Pamats gluži kā Latvijā pilnībā bez akmeņiem, tomēr mežizstrāde bija parūpējusies par zaru un mazu kociņu pilnu pamatu, kas man diemžēl lika atsvaidzināt saišu traumu. Tāpēc 4. dienā noskaņojums bija diezgan zems un Delnices kartē garā distancā jau uz pirmo punktu pazaudēju ap 7 minūtēm, lai arī skrēju palēnu, tomēr distancē tika atstātas vēl vismaz 3 minūtes, daži sāpīgi soļi distancē lika domāt, vai vērts ir vispār skriet 5. dienu tajā pašā Delnices kartē, tomēr pēc kārtīgas atpūtas 5. dienas rītā jutos samērā labi, un pateicoties Gunāra profesionāli veiktajam teipojumam izgāju uz startu, skrēju vēl lēnāk nekā 4. dienā, pa kalniem un apvidu ļoti uzmanīgi un lēni, bet pa ceļiem kārtīgi atvilku, distancē pieļāvu vienu varianta kļūdu uz 2 minūtēm.
Konkurence grupā bija diezgan vāja, ne tika vāja kā Serbijā, tomēr Latvijā A grupa pilnīgi noteikti ir stiprāka. Tāpēc arī kopvērtējumā izdevās iegūt pirmo vietu un jaukas balvas.
Priecēja arī tas, ka pēc sacensībām nav atkal jāguļ gultā un varu turpināt trenēties. Tomēr saites atkal ir nedaudz pastaipītas, tā kārtīgi skriet apvidū bez raizēm es nevaru, par to pārliecinājos jau A2 stafetēs, kur pa vecajiem arumiem gar gaujas krastu nācās ievērojami samazināt tempu un atlaist pārējos. Tāpēc nākošās sacensības visticamāk būs kaut kas ļoti balts un skrienams, iespējams Gulbenes kauss, protams, mēģināšu arī sagatavoties uz Latvijas čempionātu.
Nobeigumā gribētu vēlreiz uzslavēt jauko maču, atmosfēru, kāda valdīja ir grūti aprakstīt, galu galā, vai jūs esat redzējuši, ka organizatori apbalvošanā uzskaitītu un atvainotos par sacensību gaitā pieļautajām kļūdām? Es nebiju. Ja nav bail no akmeņaina pamata, tad droši varu ieteikt aizbraukt uz šo maču, pozitīvas emocijas būs garantētas.
Rezultāti
Routegadget:
1. dienas karte
2. dienas karte
3. dienas karte
4. dienas karte
5. dienas karte
Rāda ziņas ar etiķeti Vasara. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Vasara. Rādīt visas ziņas
trešdiena, 2011. gada 20. jūlijs
trešdiena, 2011. gada 22. jūnijs
Klusums pēc vētras
Ir pagājušas vairāk kā divas nedēļas pēc LČ garajā, kad atkal samocīju pēdas saites. Skriet mēģināju jau pirms nedēļas, bet to drīzāk varēja nodēvēt par klibošanu. Saveicu 30 un 10minūtes. Īsts rūķīšu treniņa garums. Bet nu šo pirmdienu jau sanāca pilnvērtīgs treniņš un šodien, uzliekot punktus mežā, sapratu arī to, ka skriet pa apvidu es neesmu spējīgs nemaz, tāpēc nemaz nenožēloju lēmumu nepiedalīties Kāpā, jo man drošs pārvietošanās ātrums ir aptuveni V21B līmenī. Mēģināšu sagatavoties uz Horvātiju, bet nezinu vai īsti sanāks, kaut kādu formu atgūt divu nedēļu laikā protams var, bet Rīgas Čempionāta formu noteikti nesasniegšu.
Traumas pilnīgi noteikti ir sportista vislielākais ienaidnieks, jo tās ne tikai sit robus treniņprocesā, bet arī sit robus psiholoģiskajā. Kas ir gājuši tam cauri tie jau zin, bet pārējiem, kas nezin, tad nosaukšu vairākas lietas, kāpēc.
1. Tev ir škrobe par treniņos paveikto darbu, kas tagad aizgājis nebūtībā.
2. Tev ir škrobe, ka tu nevari skriet.
3. Tu sāc pārdomāt dzīvi un sāc filozofēt par to, kā būs nākotnē, nonākot līdz domām, vai es vispār varēšu skriet turpmāk.
Tam visam vēl bonusā nāk neziņa, kad var puslīdz droši atsākt trenēties. No vienas puses ir papildus robs treniņprocesā, no otras - traumas atsvaidzināšana un, nobalansēt starp šiem abiem tiešām nav viegli.
Traumas pilnīgi noteikti ir sportista vislielākais ienaidnieks, jo tās ne tikai sit robus treniņprocesā, bet arī sit robus psiholoģiskajā. Kas ir gājuši tam cauri tie jau zin, bet pārējiem, kas nezin, tad nosaukšu vairākas lietas, kāpēc.
1. Tev ir škrobe par treniņos paveikto darbu, kas tagad aizgājis nebūtībā.
2. Tev ir škrobe, ka tu nevari skriet.
3. Tu sāc pārdomāt dzīvi un sāc filozofēt par to, kā būs nākotnē, nonākot līdz domām, vai es vispār varēšu skriet turpmāk.
Tam visam vēl bonusā nāk neziņa, kad var puslīdz droši atsākt trenēties. No vienas puses ir papildus robs treniņprocesā, no otras - traumas atsvaidzināšana un, nobalansēt starp šiem abiem tiešām nav viegli.
Abonēt:
Ziņas (Atom)