Restarts

Prātā nāk joks ar Klintones pogu, kur krieviski bija rakstīts peregruzka, kaut gan domāts bija pārstartēt attiecības. Lai kā arī tur būtu ar politiku, es, lai nepārpūlētos un ilgtermiņā nezaudētu, arī esmu nolēmis paņemt restartu. Tas nozīmē, ka man sezona ir beigusies, līdz ar to sacensībās mani manīt diezko vairs nesanāks, tomēr iespējams, ka kādās vēl nostartēšu. Galīgi mest plinti krūmos netaisos, tāpēc treniņus nepārtraukšu, tomēr, kamēr nedabūšu kārtībā kāju, tikmēr ar skriešanu būšu uz "Jūs". Mēģināšu trenēties alternatīvi, kā gudri vēsta jaunā Orientēšanās grāmata, cerams, ka izveseļošos un kaut ko arī uztrenēšu.
Esmu arī beidzot ticis pie jaunā Polar GPS sensora, G5 modelis darbojas ļoti korekti, subjektīvi jūtu, ka satelītus atrod ātrāk un arī kļūdu procents salīdzinoši ir mazāks, nekā G3 modelim, un, protams, svars. Sensors ir tik viegls un smaguma centrs tik tuvu rokai, ka būtībā nejūt, ka viņš vispār būtu uzvilkts, ko galīgi nevarētu teikt par veco G3. Katrā ziņā ar pirkumu esmu apmierināts.
Mūsējiem no PČ novēlu atvest kādu medaļu mājās, vienreiz taču jābūt! :)

Klusums pēc vētras

Ir pagājušas vairāk kā divas nedēļas pēc LČ garajā, kad atkal samocīju pēdas saites. Skriet mēģināju jau pirms nedēļas, bet to drīzāk varēja nodēvēt par klibošanu. Saveicu 30 un 10minūtes. Īsts rūķīšu treniņa garums. Bet nu šo pirmdienu jau sanāca pilnvērtīgs treniņš un šodien, uzliekot punktus mežā, sapratu arī to, ka skriet pa apvidu es neesmu spējīgs nemaz, tāpēc nemaz nenožēloju lēmumu nepiedalīties Kāpā, jo man drošs pārvietošanās ātrums ir aptuveni V21B līmenī. Mēģināšu sagatavoties uz Horvātiju, bet nezinu vai īsti sanāks, kaut kādu formu atgūt divu nedēļu laikā protams var, bet Rīgas Čempionāta formu noteikti nesasniegšu.
Traumas pilnīgi noteikti ir sportista vislielākais ienaidnieks, jo tās ne tikai sit robus treniņprocesā, bet arī sit robus psiholoģiskajā. Kas ir gājuši tam cauri tie jau zin, bet pārējiem, kas nezin, tad nosaukšu vairākas lietas, kāpēc.
1. Tev ir škrobe par treniņos paveikto darbu, kas tagad aizgājis nebūtībā.
2. Tev ir škrobe, ka tu nevari skriet.
3. Tu sāc pārdomāt dzīvi un sāc filozofēt par to, kā būs nākotnē, nonākot līdz domām, vai es vispār varēšu skriet turpmāk.
Tam visam vēl bonusā nāk neziņa, kad var puslīdz droši atsākt trenēties. No vienas puses ir papildus robs treniņprocesā, no otras - traumas atsvaidzināšana un, nobalansēt starp šiem abiem tiešām nav viegli.

LČ garā sanāca dikti īsa.

Uz garo distanci devos ar krietni lielāku motivāciju nekā pirms sprinta un lai arī zināju, ka iespējams draud izstāšanās, cerēju, ka tā tomēr nenotiks. Skriet skrēju tīri fiksi, bet pirmo punktu nemaz nebiju sasniedzis, kā atkal atsvaidzināju traumu, zaudēju kādas 30-40 sekundes vismaz, nedaudz pakunkstēju un nodomāju, ka varbūt var tomēr skriet tālāk, galu galā neviens punkts nav paņemts. :D Pirmo paņēmu un devos ceļā uz 2. punktu, tiku es līdz izcirtumam, kur uzmanīgi skrienot tomēr pamanījos atkal pastiept saites, pavisam nedaudz, bet tomēr. Un TIEŠI šinī mirklī es sapratu, ka šādā stilā turpinot, man draud vismaz divas stundas ilgs skrējiens, kas noteikti vainagotos ar vēl ilgstošāku traumas ārstēšanu kā iepriekš. Protams, ka pieņemt lēmumu doties uz finišu nebija viegli, godīgi sakot neatceros, kad pēdējo reizi būtu izstājies, bet tomēr nolēmu, ka tā būs labāk. Ejot pa lielo grantēto ceļu, atlaidās arī muskuļi un tad jau zināju pilnīgi droši, ka skrienot tālāk būtu bijis vismaz tāpat, kā pirms pusotras nedēļas. Pa ceļam padzēros, redzēju, kā citi cilvēki skrien, dažiem pat iešana sagādāja grūtības. Karsts laikam bija dikti. Redzēju arī aprasojušo gāzes vadu. Dīvaini gan tas, ka tuvumā esošais priekšpēdējais punkts daudzām grupām - mikropaugurs netika pārcelts pāri stigai ziemeļu kalniņā, tas noteikti būtu bijis labāks variants, lai nekārdinātu riskēt gribošos ātros skrējējus novilkt uz gurķi, skrienot pāri slapjajam metāla gāzes vadam.

Apskatot karti, šķiet ka distance bijusi interesanta un arī apvidus bija īsteni igaunisks, ar to domājot raksturīgos egļu mežus ar dažāda kalibra purviņiem. Žēl, ka neizdevās noskriet līdz galam.

Cerams, ka atsvaidzinātā trauma neradīs lielas problēmas un tad jau drīz sākšu gatavoties Kāpai.

Latvijas Čempionāts Sprintā

Skriet atsāku trešdien, pēc gandrīz nedēļas lielas pauzes, lēns skrējiens, ātrums zem katras kritikas, 5:25min/km, kāja sāp, bilde mālējas drūma. Piektdien otrs lēnais treniņš, ātrums jau labāks ap 5min/km, tomēr kāja joprojām nedaudz piedzīta un pats jutos nu tā it kā būtu atsviests treniņos atpakaļ par 2 mēnešiem. Kopumā ātrums švaks, kāja piedzīta, motivācija skriet - tuvu 0. Vienīgais mierinājums bija tas, ka sestdien man tika apsolīts noteipot kāju. Bet nu jābrauc jau bij, ja dod par brīvu startēt.

Tā nu gadījās, ka Cēsīs bijām diezgan laicīgi - jau divas stundas pirms starta. Ejot uz sacensību centru, redzējām starta vietu un secinājām, ka K punkts tiešām ir 10 metru attālumā no starta, knapi karti var sagriezt vēlamajā virzienā. Un tā arī bija - īsti startu nepaguvu sameklēt, bet pēc Bertuka skriešanas virziena, vismaz zināju, kur jādodas. Mērogs 1:4000 sen nebija redzēts, daļēji tāpēc kļūda jau uz pirmo punktu. Nesaskatu, ka ejai priekšā ir pustrekna melna svītra, nākas skriet apkārt neizdevīgāko variantu, kur vēl pamanos ieskriet nepareizajā vārtrūmē. Pusminūte vismaz pa kāju. Tālāk otrais normāli, pie trešā neizpratne, kaut kāda dzeltenmelna lenta priekšā un Nauris Spalviņš, kas brēc, ka nedrīkst skriet tur - nu neko, jāskrien apkārt. Nākamie trīs samērā vienkārši tomēr pie mēroga joprojām nevaru pierast, 6. punkts zīmēts zils kvadrātiņš, izrādās, ka slapjš bruģis - dīvaina strūklaka. Tālāk seko kļūda uz 7. punktu - uz kreiso pusi aizskrienu, jau pēc 100m saprotu, ka nepareizi, kad atloku karti, bet ko nu vairs, kārtīgi atvelku, lai it kā saglābtu, bet, uz astoto skrienot, saprotu, ka esmu noplīsis, kam man bija tā psihot? Tālāk seko mini kļūda uz 9to. 10. normāli, gandrīz saskrienos ar Kalvi Brūnu, uz 11. normāli, tomēr ātrums pret kalnu švaks, 12. ne perfekti, bet salīdzinoši labi ielasu leģendu, noķeru arī Miku. 13. un 14. nav īpaši sarežģīti, bet 15. punkts izrādās paslēpies kartē, gandrīz pārķēru etapu uz 16. Tomēr skrienot noskrienu gar 19. punktu, kur zaudēju atkal dārgās sekundas, pats punkts ar ieslēpts mūrī. 16., 17., 18. 19. bez kļūdām, tomēr vēl neesmu atguvies, taču uz 20. jau nedaudz atgūstos, varu jau atkal skriet, arī Miks pazūd. 21. maza varianta kļūda, 22. jau bez variantiem , skrienu, ko varu, finišā pietrūkst pumpas botās. Rezultāts - 20:04, uzvarētājam zaudēts gandrīz 3`30 - diezgan švaki. Tomēr, ja ņem vērā, ka pirms sacensībām vispār nezināju, vai spēšu pieveikt distanci, tad jau nav tik traki. Kļūdās varētu kādu minūti salasīt, varbūt nedaudz vairāk.

Kopumā skrējiens normāls ņemot vērā visus apstākļus. Gribējās ātrāk, bet ir kā ir, godīgi sakot jāpriecās, ka vispār ir rezultāts, jo pirms nedēļas LČ šķita diezgan nereāli skriet. Noteipotā kāja turējās samērā labi, tas nozīmē, ka arī rītdien uzskriešu, lai līdz Kāpai izdotos saglabāt dzelteno krekliņu.

Tagad tikai jāsagaida sprinta rezultāti, un tad jau tiksimies rīt! :)

Pavasaris ir klāt!

Pagājis salīdzinoši īss laika sprīdis no pēdējā ieraksta, tomēr noticis šajā laikā ir diezgan daudz, pagājušo ceturtdienu tika nolemts salikt 2000 gabaliņu puzli, ko arī piektdienas rītā izdevās realizēt, tomēr jau no paša rīta manīju, ka jūtos pavisam citādāk nekā iepriekšējā dienā. Nedaudz sāpēja kakls, kā arī kreisā pēda bija notirpusi un nemaz nedomāja attirpt atpakaļ. Treniņā tika secināts, ka skriet nav prāta darbs, jo kreiso pēdu nav iespējams normāli pacelt, lai piezemētos uz papēža, tā vietā piezemēšanās notiek uz pilnas pēdas, ja gribat pārbaudīt, kā tas ir, atslābiniet pilnībā pēdas un skrieniet. Protams, ka tas viss piedzen kāju diezgan labi, un tad kāja saka "nē" un sāk nedaudz sāpēt. Diemžēl arī sāpošais kakls neizpalika bez papildus sekām, piektdienas vakarā palika arī slikti un gandrīz apvēmos, palīdzēja kaut kāds pilināmais draņķis - Citrosept. Nosecināju, ka būšu ticis pie rota vīrusa vieglā formā. Tāpēc pašlaik nākas ievērot saudzējošo režīmu, jo vīrusa sekas treniņā jūtu vēl joprojām, lai arī kopumā jūtos pilnīgi vesels. Kāja arī iet uz labo pusi, tāpēc sestdien esmu nolēmis uzskriet pirmos mačus - Vef pavasari. Šie būs pirmie mači šosezon, tāpēc vairāk tādā kā testa režīmā notiks skriešana, jo nekādus ātruma treniņus šosezon vēl neesmu saskrējis un kartē arī neesmu bijis, tomēr padoties netaisos, tāpēc arī skriešu testa režīmā nevis treniņa režīmā. Interesanti arī būs paskatīties, ko konkurenti būs paveikuši ziemā, jo gan jau kāds spēcīgāks uzvārds ar parādīsies. :)
Paši mači ir visnotaļ interesantā formātā, jo piedāvā seriālu tipa starta kārtību un kā vēsta mājaslapa, tad tie esot vecākie mači Latvijā. Šīs sacensības man vēl interesantākas padara tas, ka tās ir vienas no retajām, kurās es nekad iepriekš neesmu startējis. Tā kā mači pirmie, tad uzdevums pavisam vienkāršs - neapmaldīties Mežaparka estrādē! :)