Ziema ir tas laiks, kad vākt apjomu, skrāpēt ledu un deldēt sniegu. Laiks, kad īsti jau nav ko stāstīt, jo viss brīvais laiks ir tumšs un vienīgais, kas mainās ir lampas akumlatora uzlādes līmenis. Bet vispār jau viss nav tik traģiski. Pirmdienās var paskraidīt kopējos nakts-o treniņos pierīgā. Tumsā var mēģināt uzskriet virsū kādam meža dzīvniekam. Var papriecāties par to, cik laba saķere ir naglenēm uz ledus. Var pasapņot, kā būtu dzīvot Volisā vai Futunā, kur 2014. gadā reģistrēts teritorijas absolūtais aukstuma rekords +18 grādi pēc celsija, jā, viss pareizi - aukstuma rekords. Bet droši vien jau pārējā gada temperatūra tur stabili ir virs +30, tāpēc laikam labi vien, ka dzīvojam Latvijā.
Šajā laikā arī var atskatīties uz vēsturi, ja jau iet puslīdz labi un paskatīties, ko tad var gaidīt pavasarī. Līdz šim 5 bāzes mēnešos (no 1. novembra līdz 1.aprīlim) man bija rekords 140h, tas rezultējās ar 10. vietu BČ, pašlaik grafiks tiek kārtīgi apsteigts un tas protams dod cerības uz kaut ko labu. Statistika arī nešaubīgi norāda uz iemesliem, kāpēc 2014. sanāca tāds papliks salīdzinot ar 2013. - 53h bāzes periodā, ar tādu apjomu nevar pat A grupas skrējējus izbrīnīt. Pašlaik arī veselībā turos, tfu, tfu tfu, bet pagaidām viss ir "ok" jau veselu gadu. Šķiet, ka noslēpums varētu būt manāmais vingrošanas procentuālais pieaugums treniņos un domāju, ka nekļūdīšos, ja apgalvošu - pēdējā gada laikā esmu vairāk vingrojis nekā visus savus dzīves iepriekšējos gadus. Negribētu teikt, ka tas ir zelta āmurītis un zāles pret visām likstām, bet noteikti ir vērts vismaz reizi nedēļā pavingrot. Aiztaupīsies dārgie un bezjēdzīgie ārsta slēdzieni - "Nevar neko palīdzēt, atpūties!".
Skrienot aukstos pirmdienas nakts treniņos, mans kompass sāka raut burbuļus līdz tādai pakāpei, ka šķidrums sāka izskatīties pēc vannas putām. Kaut kā tam nepievērsu uzmanību līdz pēdējam treniņam Šmerlī, kur secināju, Ja kompass ir sarāvies burbuļus, tātad viņš patiešām ir sarāvies. Skrienot pa taisnu ceļu kompasa reibuma pakāpe rādījās aptuveni 20 grādus no ziemeļiem. Plusos gan nekādas promiles netiek manītas, bet rakt pirmdienās kompasa dēļ tāpat ir nepatīkami, tāpēc izmantošu garantijas iespēju samainīt pret citu.
Tāds nu bija mans savārstījums, uz tikšanos līdz citai reizei blogā vai mežā! :)
Šajā laikā arī var atskatīties uz vēsturi, ja jau iet puslīdz labi un paskatīties, ko tad var gaidīt pavasarī. Līdz šim 5 bāzes mēnešos (no 1. novembra līdz 1.aprīlim) man bija rekords 140h, tas rezultējās ar 10. vietu BČ, pašlaik grafiks tiek kārtīgi apsteigts un tas protams dod cerības uz kaut ko labu. Statistika arī nešaubīgi norāda uz iemesliem, kāpēc 2014. sanāca tāds papliks salīdzinot ar 2013. - 53h bāzes periodā, ar tādu apjomu nevar pat A grupas skrējējus izbrīnīt. Pašlaik arī veselībā turos, tfu, tfu tfu, bet pagaidām viss ir "ok" jau veselu gadu. Šķiet, ka noslēpums varētu būt manāmais vingrošanas procentuālais pieaugums treniņos un domāju, ka nekļūdīšos, ja apgalvošu - pēdējā gada laikā esmu vairāk vingrojis nekā visus savus dzīves iepriekšējos gadus. Negribētu teikt, ka tas ir zelta āmurītis un zāles pret visām likstām, bet noteikti ir vērts vismaz reizi nedēļā pavingrot. Aiztaupīsies dārgie un bezjēdzīgie ārsta slēdzieni - "Nevar neko palīdzēt, atpūties!".
Skrienot aukstos pirmdienas nakts treniņos, mans kompass sāka raut burbuļus līdz tādai pakāpei, ka šķidrums sāka izskatīties pēc vannas putām. Kaut kā tam nepievērsu uzmanību līdz pēdējam treniņam Šmerlī, kur secināju, Ja kompass ir sarāvies burbuļus, tātad viņš patiešām ir sarāvies. Skrienot pa taisnu ceļu kompasa reibuma pakāpe rādījās aptuveni 20 grādus no ziemeļiem. Plusos gan nekādas promiles netiek manītas, bet rakt pirmdienās kompasa dēļ tāpat ir nepatīkami, tāpēc izmantošu garantijas iespēju samainīt pret citu.
Tāds nu bija mans savārstījums, uz tikšanos līdz citai reizei blogā vai mežā! :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru