Par neko laikā, kad nekas nekur nenotiek...

Ziema ir tas laiks, kad vākt apjomu, skrāpēt ledu un deldēt sniegu. Laiks, kad īsti jau nav ko stāstīt, jo viss brīvais laiks ir tumšs un vienīgais, kas mainās ir lampas akumlatora uzlādes līmenis. Bet vispār jau viss nav tik traģiski. Pirmdienās var paskraidīt kopējos nakts-o treniņos pierīgā. Tumsā var mēģināt uzskriet virsū kādam meža dzīvniekam. Var papriecāties par to, cik laba saķere ir naglenēm uz ledus. Var pasapņot, kā būtu dzīvot Volisā vai Futunā, kur 2014. gadā reģistrēts teritorijas absolūtais aukstuma rekords +18 grādi pēc celsija, jā, viss pareizi - aukstuma rekords. Bet droši vien jau pārējā gada temperatūra tur stabili ir virs +30, tāpēc laikam labi vien, ka dzīvojam Latvijā.
Šajā laikā arī var atskatīties uz vēsturi, ja jau iet puslīdz labi un paskatīties, ko tad var gaidīt pavasarī. Līdz šim 5 bāzes mēnešos (no 1. novembra līdz 1.aprīlim) man bija rekords 140h, tas rezultējās ar 10. vietu BČ, pašlaik grafiks tiek kārtīgi apsteigts un tas protams dod cerības uz kaut ko labu. Statistika arī nešaubīgi norāda uz iemesliem, kāpēc 2014. sanāca tāds papliks salīdzinot ar 2013. - 53h bāzes periodā, ar tādu apjomu nevar pat A grupas skrējējus izbrīnīt. Pašlaik arī veselībā turos, tfu, tfu tfu, bet pagaidām viss ir "ok" jau veselu gadu. Šķiet, ka noslēpums varētu būt manāmais vingrošanas procentuālais pieaugums treniņos un domāju, ka nekļūdīšos, ja apgalvošu - pēdējā gada laikā esmu vairāk vingrojis nekā visus savus dzīves iepriekšējos gadus. Negribētu teikt, ka tas ir zelta āmurītis un zāles pret visām likstām, bet noteikti ir vērts vismaz reizi nedēļā pavingrot. Aiztaupīsies dārgie un bezjēdzīgie ārsta slēdzieni - "Nevar neko palīdzēt, atpūties!".
Skrienot aukstos pirmdienas nakts treniņos, mans kompass sāka raut burbuļus līdz tādai pakāpei, ka šķidrums sāka izskatīties pēc vannas putām. Kaut kā tam nepievērsu uzmanību līdz pēdējam treniņam Šmerlī, kur secināju, Ja kompass ir sarāvies burbuļus, tātad viņš patiešām ir sarāvies. Skrienot pa taisnu ceļu kompasa reibuma pakāpe rādījās aptuveni 20 grādus no ziemeļiem. Plusos gan nekādas promiles netiek manītas, bet rakt pirmdienās kompasa dēļ tāpat ir nepatīkami, tāpēc izmantošu garantijas iespēju samainīt pret citu.
Tāds nu bija mans savārstījums, uz tikšanos līdz citai reizei blogā vai mežā! :)

Restarts

Prātā nāk joks ar Klintones pogu, kur krieviski bija rakstīts peregruzka, kaut gan domāts bija pārstartēt attiecības. Lai kā arī tur būtu ar politiku, es, lai nepārpūlētos un ilgtermiņā nezaudētu, arī esmu nolēmis paņemt restartu. Tas nozīmē, ka man sezona ir beigusies, līdz ar to sacensībās mani manīt diezko vairs nesanāks, tomēr iespējams, ka kādās vēl nostartēšu. Galīgi mest plinti krūmos netaisos, tāpēc treniņus nepārtraukšu, tomēr, kamēr nedabūšu kārtībā kāju, tikmēr ar skriešanu būšu uz "Jūs". Mēģināšu trenēties alternatīvi, kā gudri vēsta jaunā Orientēšanās grāmata, cerams, ka izveseļošos un kaut ko arī uztrenēšu.
Esmu arī beidzot ticis pie jaunā Polar GPS sensora, G5 modelis darbojas ļoti korekti, subjektīvi jūtu, ka satelītus atrod ātrāk un arī kļūdu procents salīdzinoši ir mazāks, nekā G3 modelim, un, protams, svars. Sensors ir tik viegls un smaguma centrs tik tuvu rokai, ka būtībā nejūt, ka viņš vispār būtu uzvilkts, ko galīgi nevarētu teikt par veco G3. Katrā ziņā ar pirkumu esmu apmierināts.
Mūsējiem no PČ novēlu atvest kādu medaļu mājās, vienreiz taču jābūt! :)

Run, african, run!

Par orientēšanās attīstību, progresu, iekļaušanu olimpiskajās spēlēs, un citām popularitāti veicinošām lietām tiek runāts jau sen, tas ir nepiepildīts sapnis, kas ļautu vēl dažiem latviešiem pabūt TUR. Taču, manuprāt, tas ar laiku arī kļūtu par vienīgo sasniegumu, ko mūsējie varētu iespēt. Kāpēc tā? Tāpēc, ka realitātē visi populārākie skriešanas rekordi izņemot 100km pieder Āfrikas kontinenta iedzīvotājiem, galu galā, lai ko arī teiktu daži politkorektie cilvēki, baltā rase diemžēl nevar sacensties ar melno rasi tīri ģenētiski.

Tomēr orientēšanās pagaidām nekādu zelta dzīvi atnest nevar, un visticamāk tāpēc arī orientēšanās sabiedrību "nepagodina" etiopieši un kenijieši. Tomēr tas var strauji izmainīties, ja O-Sports kļūtu par populāru un pelnošu sporta veidu. Es tiešām nedomāju, ka mums būtu izredzes uz dajebkādām medaļām pat Eiropas čempionātos, ja būtu jāspēkojas ar integrētajiem āfrikāņiem.
Protams katram kokam ir divi gali un nevar noliegt, ka sports kā tāds pilnīgi noteikti iegūtu, ja tas kļūtu populārāks, nāktu naudiņas no valsts, būtu vairāk dalībnieku sacensībās un arī pa televizoru rādītu. :)
Te nu katram pašam būtu jāatbild uz jautājumu, vai mēs būtu ar mieru mainīt starptautiskajos mačos izcīnītas medaļas pret vairāk naudiņām un iespēju pabūt olimpiādē?

Sniegs pakusis, bet ...

Likās, ka tūlīt, tūlīt sniegs nokusīs, nū vismaz tik daudz, lai atsegtu ietves asfaltu, bet nekā... Pakusa tieši tik daudz, lai sarastos daudz ledainu ietvju un peļķu to vidū. Arī sniega segas biezums joprojām ir slēpotājiem par labu, bet man jau tomēr vairāk patīk skriet.
Kamēr daudzi domā par ziemas mačiem un slēpju smērēšanas noslēpumiem, tikmēr es savu skatu vairāk vēršu tālāk kalendārā - aprīļa virzienā. Kā zināms, tad pirmais Latvijas kausa mačs būs Ziemeļu divdienas, līdz kurām ir palikusi tieši 71 diena. Ko var izdarīt 10 nedēļu laikā? Nū daudz mīļie cilvēki, tiešām daudz. It īpaši ja nesāk no nulles, tobiš pātraukums nav bijis pārāk liels. To, cik lielu progresu var panākt 2 mēnešu laikā, es sajutu pagājušajā gadā, kad tiešām cītīgi pieķēros treniņiem.
Pašlaik jūtos samērā ātrs, kaut gan ar to izturību ir kā ir,  nekādus dižos apjomus gan nav izdevies savākt. Diemžēl arī ar VFS es nedraudzējos, bet ceru, ka līdz pavasarim tomēr kaut ko izdarīšu arī šajā jomā. Lai arī līdz Elites grandu apjomiem man ir kā līdz mēnesim, ceru, ka, liekot uzsvaru uz vārdu efektīvs, man izdosies pietuvoties pietiekoši, lai spētu pavasarī pakutināt nervus ne vienam vien bijušajam cīņu biedram un nebūtu tikai jāpaļaujas uz konkurentu kļūdām, kā tas bija Latvijas čempionātā Irbenē.
Jāsaka liels paldies V21A grupai par lielisko pagājušo sezonu, kurā es progresēju ļoti strauji, bet diemžēl vai par laimi, tur man kļuva daudz par šauru, tāpēc es atvados no šīs grupas. Mērķis šogad man ir skriet tikai elitē un parādīt pēc iespējas labāku rezultātu, iespējams, arī atlasīties uz Baltijas Čempionātu. Par LČ medaļām laikam būs vien jāaizmirst šogad, jo Madonas Bjss būs sašķēlies oficiāli un pagaidām izskatās, ka skriešana zem apvienota nosaukuma nebūs iespējama tīri tehnisku iemeslu dēļ. Bet tas jau nav pasaules gals un kā zināms nekas nav mūžīgs, klubi veidojas, apvienojas un jūk, un arī cilvēki ik pa laikam maina klubus.
Katrā ziņā sezona solās būt interesanta un jācer, ka izdosies arī iekļūt kādās sacensībās sešiniekā. Īstos spēku samērus mēs redzēsim jau pēc desmit nedēļām, tāpēc trenējieties cītīgi, lai varētu parādīt Šūmahera cienīgu ātrumu ne tikai vietējā mērogā, bet arī starptautiskā.

Melnā diena

Vakar biju aizbraucis šogad uz pirmo Meridiānu. Bija grēks nebraukt, ņemot vērā, cik tuvu mājām tas notika un cik bieži man (ne)sanāk uzskriet kartē. Diemžēl neko pozitīvu nevaru pateikt par vakardienas skrējienu, karte, lai arī izskatās diezgan balta īstenībā ir īsta zaļā elle, redzamība ir puslīdz ciešama, bet kārkli un ievas padara skriešanu par iešanu un vietām pat par līšanu un citādām akrobātiskām izdarībām, kājas ķērās visu laiku un papildus vēl sanāca uzskriet pāris nokaltušiem egļu zariem, viens no tiem atstāja asiņainas pēdas uz stilba. Protams, ka bonusā vēl līdzi nāca kārtīgi nepaēstas pusdienas un totāla nespēja koncentrēties, kas noveda pie pāris kļūdām gan variantu izvēlē, gan nespējā atrast punktus, grūti pat tagad pateikt, cik daudz min tika zaudētas kļūdās. Līdz ar to likumsakarīgs iznākums - 8,3km tika pieveikti 70min, lai arī plāns bija skriet maču tempā, vidējais pulss bija vien 171 - riktīga melnā diena...