Kurzemes Pavasaris 2015

Kurzemes pavasarī bieži nepiedalos, bet ja piedalos, tad iepriekš iespētais rezultāts nedaudz tiek uzlabots. Kopumā sacensības tika aizvadītas ne visai spīdoši, bet mērķis arī vairāk bija iesildīties gaidāmajai sezonai. Par fizisko nesagatavotību nav vērts pat runāt, tomēr arī orientēšanās puse kliboja un par tehnisko izpildījumu varētu daudz vietās raukt uzacis un šķobīties, kā tad tā, tur tak pa taisno vajadzēja. Nebija jau to lielo kļūdu, bet tas plūdums un variantu izvēle vietām nebija tās labākās. Apvidus kopumā bija samērā slikti skrienams, ar daudz kritušiem kokiem, izņemot ar vienu stūri, kurš bija tiešām ātrs. Malankova kartēs gan izvēle starp "balto" mežu un "zaļo" mežu vienmēr ir tāda riska spēle, bet tādi apstākļi jau bija visiem.
Kā var redzēt, tad vidējā distancē lielākā šmuce bija uz 4to punktu, kad dikti gribējās skriet un nebija laiks skatīties kompasā, bet arī citur var manīt greizas ceļu izvēles - 14. un 17. punkts un lai atvaino tā meitene, kurai es nerādīju ceļu starp 7. un 8. punktu.

Manā mīļajā garajā distancē pietrūka no visa pa druskai, visvairāk iekritu uz 12. punktu, kur pazaļais purvs izrādījās īsts bebru dīķis, tur zaudēju gandrīz minūti. Tam vēl sekoja nevisai laba izcirtuma šķērsošana, lasi, tīrītā izcirtumā skriet pa stāvu kalnu lejā galīgi nesanāk. Pēc aukstās peldes arī varētu teikt, ka pieplīsu, laikam jau ķermenim šoks bija pietiekoši liels. Taurenīša sākumā tīri neslikti atsitu celi un kopējo sniegumu no lielākas katastrofas paglāba High5 Isogel izdzeršana, lai arī ne pilnībā.

Kopumā sacensības var vērtēt ar plusu, traumu nav, ir kaut kādi WRE punkti un ir paskriets 15-niecē saprātīga garuma distanci, ko nemaz tik bieži nav iespējams Latvijā izbaudīt. Nākamā pietura - Rīgas kausi.

Tūlīt būs!

Vakaros vardes sildās uz asfalta, sniegpulkstenītes jau novītušas, var teikt, ka liepas drīz ziedēs, tikai orientieristiem sezona vēl nav sākusies. Bet nu jau gan pēc dažām dienām tomēr būs tas pavasaris, nu tas, kurš Kurzemē.
Pienācis arī laiks savilkt galus ziemas periodam. Kopā 180h - pasitu sev pats pa plecu, ir labi pastrādāts. Tomēr, kā izplūdusi tinte kontrolpunkta rajonā, visu bildi nedaudz pabojāja februāris. Pačakarēts ikru muskulis neļāva skriet, apjomi kritās, vienīgais pozītīvais - secinājums, ka pa ledu skriet intervālus bez naglām nedrīkst. Vismaz ne tik centīgi, kā es to darīju.
Tā nu marts un izlases nometne arī tika sagaidīta - galīgā neformā. Tomēr nenožēloju, ka aizbraucu uz nometni. Manā vērtējumā sakarīgākā nometne, kādā ir būts - nu tā kopumā vērtējot. Pirms un pēc treniņiem bija sapulces, kurās apspriedām treniņus un orientēšanās teoriju. Lai cik muļķīgi arī tas neskanētu, tas tiešām bija vērtīgi, manuprāt, īpaši vērtīgi tieš jauniešiem. Prieks, ka WOC medaļnieku viedoklis apstiprināja manas teorijas un nebūs kaut kas kardināli jāmaina. Ātruma o-treniņi bija noderīgi, un pēc nometnes bija neliels kāpums ātruma ziņā.
Pēdējās divās svētdienās sanāca arī paskriet Meridiānā. Nebija gluži tās sarežģītākās distances, bet galu galā taču iesildīšanās kārtas. Patīkami, ka šādā apvidū ātrums ir tomēr kaut kādā līmenī, par kuru nav kauns. Un arī tumsa ir kapitulējusi vasaras laika priekšā, lampas staipīšana bija jau noriebusies līdz tumši zaļās krāsas līmenim. Cerams, ka brīvdienās nebūs pārāk daudz šīs krāsas, jo distances izskatās tādas īsas. Bet nu būs jau vien jāsalīdzina, cik ļoti neformā esmu salīdzinot ar topu.

Par neko laikā, kad nekas nekur nenotiek...

Ziema ir tas laiks, kad vākt apjomu, skrāpēt ledu un deldēt sniegu. Laiks, kad īsti jau nav ko stāstīt, jo viss brīvais laiks ir tumšs un vienīgais, kas mainās ir lampas akumlatora uzlādes līmenis. Bet vispār jau viss nav tik traģiski. Pirmdienās var paskraidīt kopējos nakts-o treniņos pierīgā. Tumsā var mēģināt uzskriet virsū kādam meža dzīvniekam. Var papriecāties par to, cik laba saķere ir naglenēm uz ledus. Var pasapņot, kā būtu dzīvot Volisā vai Futunā, kur 2014. gadā reģistrēts teritorijas absolūtais aukstuma rekords +18 grādi pēc celsija, jā, viss pareizi - aukstuma rekords. Bet droši vien jau pārējā gada temperatūra tur stabili ir virs +30, tāpēc laikam labi vien, ka dzīvojam Latvijā.
Šajā laikā arī var atskatīties uz vēsturi, ja jau iet puslīdz labi un paskatīties, ko tad var gaidīt pavasarī. Līdz šim 5 bāzes mēnešos (no 1. novembra līdz 1.aprīlim) man bija rekords 140h, tas rezultējās ar 10. vietu BČ, pašlaik grafiks tiek kārtīgi apsteigts un tas protams dod cerības uz kaut ko labu. Statistika arī nešaubīgi norāda uz iemesliem, kāpēc 2014. sanāca tāds papliks salīdzinot ar 2013. - 53h bāzes periodā, ar tādu apjomu nevar pat A grupas skrējējus izbrīnīt. Pašlaik arī veselībā turos, tfu, tfu tfu, bet pagaidām viss ir "ok" jau veselu gadu. Šķiet, ka noslēpums varētu būt manāmais vingrošanas procentuālais pieaugums treniņos un domāju, ka nekļūdīšos, ja apgalvošu - pēdējā gada laikā esmu vairāk vingrojis nekā visus savus dzīves iepriekšējos gadus. Negribētu teikt, ka tas ir zelta āmurītis un zāles pret visām likstām, bet noteikti ir vērts vismaz reizi nedēļā pavingrot. Aiztaupīsies dārgie un bezjēdzīgie ārsta slēdzieni - "Nevar neko palīdzēt, atpūties!".
Skrienot aukstos pirmdienas nakts treniņos, mans kompass sāka raut burbuļus līdz tādai pakāpei, ka šķidrums sāka izskatīties pēc vannas putām. Kaut kā tam nepievērsu uzmanību līdz pēdējam treniņam Šmerlī, kur secināju, Ja kompass ir sarāvies burbuļus, tātad viņš patiešām ir sarāvies. Skrienot pa taisnu ceļu kompasa reibuma pakāpe rādījās aptuveni 20 grādus no ziemeļiem. Plusos gan nekādas promiles netiek manītas, bet rakt pirmdienās kompasa dēļ tāpat ir nepatīkami, tāpēc izmantošu garantijas iespēju samainīt pret citu.
Tāds nu bija mans savārstījums, uz tikšanos līdz citai reizei blogā vai mežā! :)

Icebug Spwider vs Inov-8 X-talon 212

Garajā treniņā pirms dažām nedēļām Krimuldas pilskalnā, kur atstrādāju kāpšanu kalnā sanāca notestē abus apavus aptuveni stundu vienus un stundu otrus. Spwider iegādājos 2013. gada Jukolas laikā un X-talon 212 šogad pavasarī no OS Veikals. Par Icebugiem varu teikt, ka ļoti cieti apavi, ne salīdzināt ar zaļo 2010. gada modeli. Pa cietu pamatu, piemēram, bruģi vai asfaltu skrienot sāk ātri vien kājas sāpēt, jo amortizācijas var teikt, ka nav vispār. Arī Icebug klasiskās zoles priekšējās daļas saķera lielā slīpumā ir vāja, jo tur vienkārši nav aiz kā aizķerties. Tomēr kopējā saķere un pārvietošanās pa mīksto pamatu ir lieliska, arī skrienot no kalna lejā pa apvidu nav jābaidās no kāda asa celmiņa vai akmeņa, bet gan drīzāk no pēdas izmežģīšanas. Apavi kā radīti skarbiem, nelīdzeniem, akmeņainiem apvidiem - klasiskiem skandināvijas apvidiem, kādi gan Latvijā vienkārši nav. Turpretī X-talon pārsteidz ar savām labajām saķeres īpašībām. Par spīti tam, ka lielākā daļa zoles priekšējo pumpu ir noplīsušas vai nodilušas, saķere bija tīri laba. Tomēr skrienot lejā no kalna pa apvidu, kas ir irdena zeme, lapas, mazi akmeņi un zari nav tik droša sajūta un gribas nedaudz piebremzēt, t.i. pa apvidu, kas laikam angliski sauktos loose, ar Icebugiem ir daudz drošāka sajūta, turpretī pa cietu pamatu X-talon pārsteidz ar komfortu, daudzās gumijas pumpas darbojas kā amortizatori un skriešana ir daudz patīkamāka, kā arī svars ir daudz mazāks. Ja man būtu jauni X-talon 212 apavi, man nerastos ne mazākās šaubas par šī mini konkursa uzvarētāju, bet arī ar šiem vecajiem apaviem es jūtos daudz labāk nekā ar Icebug Spwider un uzskatu, ka Latvijas apvidos nav labāku apavu par šiem un tikai ļoti retos gadījumos, piemēram, ziemā uz ledus, vai pārvarot slapjus kokus, akmeņus, Icebug apavi saķeres ziņā būs labāki.

Sezonas otrā puses sacensību atskats.

Pēc Mazās balvas sezonas pirmās puse bija gandrīz beigusies, palika vien Jukolas stafetes. Šogad tās bija samērā tālu uz ziemeļiem un es dabūju izbaudīt baltās naktis, kad sēžot zem klajas debess, nakts tumšākajā laikā var mierīgi lasīt grāmatu bez papildus apgaismojuma. Pašas sacensības šoreiz bija sarežģītā un akmeņainā apvidū, un man kā pēdējā etapam šoreiz trāpījās tas gods startēt masu startā. Tā varbūt nebija tā patīkamākā pieredze, jo jāstartē bija no pūļa vidus un apdzīt Somijas apvidū nav tas pats vienkāršākais, tomēr izdevās beigās izrauties priekšā un ar labu finiša spurtu izdevās iznākt kā 2. no masinieka. Protams distancē negāja tik gludi, kļūdās palika virs 7 minūtēm, ieskaitot etapa pārķeršanu, un uzvarētājam zaudēju gandrīz pusstundu. Laikam jau skriet pa akmeņiem bez teipotām kājām ne tikai ir bīstamāk, bet arī lēnāk. Diemžēl rezultāts ārpus simtnieka.
Vasaras starpsezona sākās ar jauktajām sprinta stafetēm Ikšķilē. Tās reizes, kad OS sacensībās parādās jauni formāti, kādos nav bijis gods piedalīties, ir tiešām retas. Šī bija viena no tām.
Sacensības bija tiešām interesantas un aizraujošas, nedaudz gan pietrūka dinamikas, jo distances bija vismaz par kilometru garākas, nekā tām vajadzēja būt, dāmām relatīvi bija vēl garākas, līdz ar to arī nedaudz izpalika košanās finiša taisnē.  Komanda nostartēja līmenī, bet diemžēl pietrūka ātruma visiem etapiem, līdz ar to arī tikai 5. vieta.
Pašā Jūlija vidū izlēmu doties uz Vecumnieku novada čempionātu. Ir interesanti paskatīties, ko paši mazākie OS klubi spēj uzorganizēt. Sacensību organizācija nebija pašā augstākajā līmenī, kas arī ir kluba izmēra dēļ ir saprotams, tomēr organizatoru attieksme bija patiešām labā līmenī un kopumā pēc mačiem bija laba pēcgarša. Ja gribās vasaras vidū uzskriet, ir vērts aizbraukt.
Rudens cēliens sākās ar Siguldas kausa mačiem - pēdējiem mačiem WOC 2018 apvidū. Lai arī kopējais maču līmenis bija augsts, diemžēl šajās sacensībās organizatoru attieksme bija pilnīgs pretstats Vecumnieku mačam. Starti par spīti protestiem diskusijās bija ielikti pašā karstākajā laikā, tas bonusā ar 400m kāpumu lika "izbeigties" ne vienam vien elites skrējējam. Un kronis visam bija karte finiša rajonā. No apzīmējumos apstrādātās pļavas puse bija apstrādāta otra bija tik ļoti aizaugusi ar nātrēm, ka pa puszaļo mežu bija ātrāk skriet, kā arī bebru dambju vietā, kuri bija iezīmēti kā tiltiņi, bija pilni grāvji ar ūdeni, bez jebkādām brasla pazīmēm. Dažus tas pat iepriecināja, tomēr man šie piedāvātie triatlona elementi it nemaz negāja pie sirds, tāpēc izvēlējos ziedot 4 minūtes nevis pārbaudit savas vājās peldēšanas spējas un noslīcināt savu veco Polar`u. Kopumā pirmajā dienā izturēju normāli līdz galam un par kaut kādu nespēku nevarēju sūdzēties, lai arī kāda lieka želeja nebūtu kaitējusi, tomēr otrajā dienā sajūtas bija daudz sliktākas un visu distanci sanāca mocīties, karstums bija pārāk liels, pieļāvu vairāk kļūdas, motivācijas nebija praktiski vispār, tomēr par spīti tam izdevās saglabāt 3. vietu pieklājīgā konkurencē, var teikt, ka izpildīju maksimālo programmu, jo fiziski ne Jānis, ne Anatolijs nebija aizsniedzami.
Pēc Siguldas mača noteikti bija jāaizbrauc Valmieru. Karte bija sastrīpota krustu šķērsu, apvidus attiecīgi arī draņķīgs un tehniskais izpildījums bija gaužām vājš. To nācās kompensēt ar sparīgu skriešanu un tomēr tradīcijas netika lauztas, slikta vidējā distance, salīdzinoši labi aizvadīta garā un uzvara kopvērtējumā.
Pēc Valmieras Čempionāta bija pienācis laiks Klubu stafetēm. Ar apņēmību devos uz stafetēm, komanda solījās būt spēcīga, tomēr ierodoties sacensību arēnā Rupais paziņoja par mūsu komandas diskvalifikāciju. Tā nu arī motivācija izplēnēja, sagaidīju savu startu, aizmirsu par farstiem, gribējās paskriet līdzi Anatolijam, tāpēc noraku pirmo KP. Par spīti tam ātrums nebija slikts un līdz distances vidum skrēju salīdzinoši ātri, pēc tam jau pataupījos skatītāju etapam, bet ne pietiekoši daudz, pēc skatītāju etapa jau atstrādāju treniņu režīmā. Ja ne DSQ, tad 5. vieta bija reāli sniedzama, kas Aronas klubam, ņemot vērā tā nebūt ne daudzveidīgo sastāvu, it nemaz nav slikti.
Turpinājumā sekoja Latvijas čempionāts, kam nebiju īsti gatavs ne fiziski, ne morāli. Apvidus bija patīkams, bet rezultāti izvērtās gaužām pieticīgi, nav pat pieminēšanas vērti.
LK kopvērtējumā sāka veidoties situācija, kurā draudēja sīva cīņa ar Anatoliju. Diemžēl ne uz Gulbenes kausu, ne Cēsu rudeni neaizbraucu slimības dēļ. Pēc dažām dienām vēl izdevās saindēties ar ēdienu, kas beidzās braucienā ar ātrās palīdzības auto uz Infektoloģijas centru.
Tomēr gluži padoties negrasījos un uz Siguldas rudeni tomēr aizbraucu. Šķiet, ka pirmo reizi izdevās aizmirst paņēmt gan kompasu, gan emitu. Tos gan man palīdzēja sadabūt (Paldies OSVeikals un Dacei/Normundam) un biju gatavs doties cīņā. Sākums bija nedaudz biedējošs, jo ātrums, kādā sacensības tika uzsāktas uz 1.KP reāli man nebija sasniedzams, kartē skatījos fragmentāri un vairāk skatījos, lai nepazaudētu konkurentu muguras. Izdevās veiksmīgi tikt līdz 1. kp, kur sākās distances kalnainā daļa, kur jau jutos komfortablāk. Nemitīgais augšā/lejā gan ātri atsijāja konkurentus un jau uz 5-6KP palikām Es, Kristaps B, Jānis un Anatolijs. Vajadzēja lielu piespiešanos lai tiktu līdzi, skrējiens bija praktiski spēju robežās, bija viens moments, kad trijnieks aizgāja kļūdā, tomēr laicīgi saprata savu kļūdu un nekāds atrāviens nesanāca. Tā nu nocīnījāmies līdz līdzenajai daļai, kur čaļi ieslēdza nākamajā ātrumā un brūtāli aizmuka. Pēc finiša bija dalītas jūtas, jo nebiju gaidījis, ka vispār būs spēka noskriet praktiski visu distanci kopā. Tomēr 4. vieta mačā un 2. LK nepriecēja.
Kā pēdējos mačus katru gadu aizbraucu noskriet Madonas Novada Čempi - LK līmeņa sačiem. Mačs solījās būt par divkauju ar kluba jauno talantu - Jāni Bauni. Tomēr nekas nesanāca, Jānis saslima un nācās skriet bez īpašas konkurences. Ļaudona kā vienmēr iepriecēja ar apvidu un kalniem, gribētos atkal uzskriet garo distanci pa visu karti. Tomēr Izrādījās, ka tie arī nav sezonas pēdējie mači man.
25. oktobrī nolēmu aizšaut uz Meridiāna nakts kausu, galvenokārt tāpēc, ka mačs ir nepamatoti maz apmeklēts. Nieka 20 ar astīti dalībnieku ir pārāk maz pat šādam nakts mačam. Apvidus kolosāls, distances interesantas, gribējās paskriet treniņa režīmā, tomēr azarts lika skriet "gandrīz sacensību režīmā", tāpēc arī nepieklājīgi liels pārsvars pār tuvākajiem sekotājiem.

Prātojums par orientēšanās tehniku un atskaite par sacensībām šogad.

Šogad piefiksēju vienu lietu, ka kļūdu skaits ir gājis manāmi mazākumā neviena nav bijusi lielāka par 1min (diemžēl gan jāatzīst, ka MB laikā pieļāvu varianta kļūdu uz 2 min) un kopējais kļūdu skaits nav bijis lielāks par 3min. Iepriekšējos gados norma bija vismaz viena kļūda uz 1,5-2min, reizēm pat vēl vairāk. 2013. gada RČ kopā 10min kļūdās, lielākā - 3min. Respektīvi, ja esmu patiešām sakonservējies, kļūdās netiks pieļauts ne vairāk kā 30-45 sekundes visas distances laikā.
Kas tad, manuprāt, ir mainījies? Ja es jūtu, ka esmu tuvu punktam, t.i. vairs neatrodos pārskrējiena fāzē, pareizāk sakot, esmu "aizlasījies" pa karti līdz punktam, bet punkta nav / nesaprotu karti / jūtu, ka ir nedaudz pa tālu - apstājos (nevis skrienu kaut kur) un mēģinu saprast, kur es esmu kļūdījies kartes lasīšanas procesā. Pagaidām man tas ir ļāvis ja ne ieraudzīt punktu, tad vismaz ļoti ātri saprast, kur atrodos. Tas gan ir iespējams vien tad, ja ir pārliecība par konkrētu rajonu, kurā atrodies un spēj adekvāti novērtēt iespējamo ceļu (gan virzienu, gan aptuveno attālumu), kādu esi noskrējis, kopš droša kontakta zaudēšanas ar karti. Tam savukārt palīdz bieža kartes lasīšana un pārvietošanās virziena kontrolēšana ar kompasu kā arī pietiekoši liela piesardzība pilnīgi "bīstamajos" apvidos bez drošām piesaistēm. Teorijā, protams, tas bija zināms arī agrāk, bet šķiet, ka beidzot pieredze ir ļāvusi to visu salikt visu kopā, iedzīt asinīs, nesākt krist panikā un nenorakt "pa lielo" pat tad, kad domās tiek apcerēts pareizas rokas spiediena leņķis uz pjedestāla nevis optimālais ceļš uz nākamajiem kontrolpunktiem. 

Par sacensībām šogad:
Ziemeļu divdienās bija sajūta, ka kāds būtu kurpju šņores sasējis, solis bija īss un forma nekāda un pirmā diena - garā distance bija nekāda, lai neteiktu, ka sūdīga. Tomēr 2. dienā ļoti tehniskajā Garciema kartē vidējā distancē parādīju patiešām labu sniegumu tehniski, un arī kājas zibēja manāmi labāk nekā dienu iepriekš - izdevās paņemt 4. vietu dienā, kas bija paliels pārsteigums man pašam.
Aronas Kausā jau jutos manāmi žirgtāks un biju gatavs cīnīties pat ar pašu Raivo, kuram pēc ražīgās ziemas forma noteikti bija konkrētā bedrē. Pirmajā dienā vidējā distancē klasiski savācu ap 2 - 2,5 minūtēm kļūdās, nonācu iedzinējos 2min, tomēr 2. dienā saņēmos un atvinnēju 5 minūtes un izcīnīju pirmos 100 punktus.
Latvijas čempionātā garajā sāku ātri, jo solis bija salīdzinoši raits, tomēr reāli spēki beidzās un sāku mocīties jau pusdistancē, līdz beidzot kādus 2km pirms beigām zaļais apvidus mani piebeidza pavisam un smadzenes aizgāja atpūsties. Varēju skriet un nedomāt, vai stāvēt un domāt, izvēlējos skriet un sataisīju pāris kļūdas pa virsu jau tā lēnajam solim. Tomēr šāds ne visam izdevies skrējiens atnesa 7. vietu spēcīgā konkurencē un ļāva sākt domāt par Baltijas Čempionātu.
Pirms BČ ne visai nopietnā noskaņojumā devos uz Rīgas Čempionātu, kurš šogad notika +30 grādos. Šādi apstākļi parādīja, kuram tad ir iekšā un izrādījās, ka manai iekšai pietrūka 16 sekundes līdz 1. vietai un 10 sekundes ļīdz otrajai. Protams, nopietnāka pieeja mačam gan jau būtu devusi pietiekoši daudz 1. vietai, tomēr pats vien vainīgs.
Kā par spīti, BČ izrādījās, ka esmu formas bedrē. Garajā distancē neko vairāk par 1,5 minūtēm kļūdās nevarēju atrast, tomēr solis bija lēns un distance gara - rezultāts nav pat īsti pieminēšanas vērts - 28. vieta. Stafetē centos iepriecināt Jāni, kurš ieradās kā 6. tomēr arī es kā lielākā daļa dalībnieku 2 minūtes atstāju mežā, ņemot vērā, ka mūsu komanda beigās atpalika 2,5min no 3.vietas, nedaudz žēl. Tomēr kopējais elites komandu sniegums atbilstoši spējām šoreiz bija gandrīz apgriezti proporcionāls. Pie pēdējā skatītāju punkta visas 3 bija kopā. :)
BČ tomēr deva pietiekoši labu uzrāvienu formai, kuru devos atrādīt Mazajā Balvā, konkurenti pietiekoši spēcīgi, lai nāktos izlikt sevi uz visiem 100. Rēķinājos, ka varētu zaudēt Kūmam ap 2-3 minūtēm pie normāla snieguma pirmajā dienā, kā arī gaidīju, ko tad parādīs skriešanas raķete - Kristaps  Bērziņš. Tomēr izrādījās, ka pirmajā dienā visu noteica kļūdu daudzums nevis ātruma atšķirības, kas man deva pieklājīgu 2,5min handikapu. Otrajā dienā sāku ar atsistu ikru pirms starta, atsistu kāju pie 2. kontrolpunkta un muļķīgu kontakta zaudēšanu ar karti garajā etapā uz 3.kp - nogāju pa līniju un zaudēju 2 min, drīz pēc tam arī pamanījos sabakstīt aci. Tomēr par laimi ar to arī visas nelaimes beidzās, ar MTB`šņikiem jākaujās nebija, distancē cīnījos līdz galam un, lai arī solis likās salīdzinoši gauss, par pārsteigumu pašam, izdevās savu pārsvaru palielināt gandrīz par piecām minūtēm un izcīnīt pārliecinošu uzvaru kopvērtējumā. 

Ilgā klusēšana

Tā nu ir sanācis, ka kopš Baltijas čempionāta neko neesmu rakstījis, lai arī šajos deviņos mēnešos ir noticis diezgan daudz.

Uzreiz pēc Baltijas čempionāta atkal jau sākās problēmas ar celi. Un lai arī kā gribētos, Latvijas čempionāts ar iespēju tikt uz PČ gāja garām. Tā nu nomocījos gan Meridiāna nakts stafetēs, gan vēlāk Jukolā (lai arī pirmā distances daļa bija ciešama). Tā nu centos atgūt formu līdz pat rudenim, tas gan īsti neizdevās, tomēr Cēsu Rudenī izdevās izšaut ne pa jokam. Uzvarēt gribējās ļoti, tomēr tiešām nebiju gaidījis, ka izdosies atmērīt 5 minūtes ne tiem vājākajiem elites skrējējiem. Iespējams, ka tas vēlreiz apstiprināja to, ka garājā distancē man veicas labāk nekā citās.

Lai arī kopumā izdevās izpildīt sezonas mazos mērķus (atkal iegūt LK un tikt uz BČ) un sniegums bija vēl labāks nekā 2012.tajā, tomēr kopumā sezona bija ļoti saraustīta un ļoti labi periodi mijās ar ļoti sliktiem.

Oktobra beigās nomainīju dzīvesvietu un atsāku trenēties, tomēr pēc divām nedēļām prieki beidzās, jo celis atteicās darboties pavisam. Laiks gāja un kļuva skaidrs, ka visi nākošās sezonas plāni atceļas. Principā esmu atguvies tikai tagad un ir saprotams, ka sezonas pirmā daļa ir nokavēta pilnīgi un galīgi. Tomēr tas netraucē palēnām paskriet, patrenēties un paskatīties, kas no tā visa sanāks. 

Baltijas Čempionāts

Šogad beidzot izdevās iekļauties izlasē un doties uz Baltijas Čempionātu. Tā nu piektdien pa dienu devos ceļā, lai jau laicīgi nokļūtu modelī un paspētu to izskriet. Modelī skrienamība bija vidēja, pat labāka nekā biju gaidījis. Diemžēl vakarā sekoja negatīvs pārsteigums vakariņu formā, kuras bija dikti trūcīgas gan apjoma, gan kvalitātes ziņā, tāpēc nācās meklēt veikalu 15km attālajā Võru. Arī uztraukums un krācošs istabiņas biedrs darīja savu un tā arī pa nakti nesanāca kārtīgi atpūsties.

Pirmajā dienā pirms starta izdevās psiholoģiski savākties, tomēr uztraukuma dēļ fiziski nejutos īpaši labi, ko vēl vairāk pastiprināja karstums, kas mana starta brīdī bija aptuveni +25. Iesāku nosacīti uzmanīgi, centos neieskriet kļūdā jau uz 1. punktu, kas principā arī izdevās, tomēr līdz 5. punktam biju iepalicis no līderiem relatīvi vairāk un arī spliti bija relatīvi lēnāki, nekā distances beigās. Taču sākot ar 5. punktu sāku uzrādīt labus etapu laikus, garajos etapos gāja nedaudz labāk, īsajos sliktāk tomēr pārsvarā tie bija pirmā 10niekā. Karstums gan darīja savu un jau pusdistancē palika ļoti grūti skriet, ko nedaudz būtu kompensējusi želeja, bez kuras nācās iztikt. Pēdējos 4-5 punktus jau sāku slēgties nost, tomēr finišēju ar tobrīd labāko laiku, pašam par pārsteigumu laiks bija 86 minūtes, kas lika domāt, ka noskriets ir diezgan ātri. Tomēr līderi skrēja vēl ātrāk, bet beigās 10. pozīcija tomēr bija manējā. Kas visvairāk pārsteidza bija tas, ka no latviešiem biju 3! Pavisam nedaudz atpaliku no Jāņa Kūma un pavisam nedaudz iekabināju Mārtiņam un Artūram. Tomēr šāds sniegums laikam nebija īsti pārliecinošs arguments stafetēm un, man klāt neesot, tomēr mani ielika 3. komandā.
Šāds pavērsiens lika nobriest kārtīgi stafetēm, tā nu atlikušo sestdienu pavadīju kārtīgi atpūšoties un ēdot visu laiku. Tas arī deva rezultātus un svētdien starta brīdī startējot pie tām pašām temperatūrām sajūtas bija daudz labākas nekā sestdien. Stafetē pirmo etapu manā komandā skrēja Kārlis, kuram neizdevās atnākt kopā ar līderiem, kas principā bija ļoti sarežģīts uzdevums, jo latviešiem, igauņiem un lietuviešiem sakrita visi farsti visos etapos, līdz ar to šīs trīs komandas ieguva atrāvienu no pārējiem jau pirmajā etapā un tā arī neviens īsti nespēja pietuvoties. Arī Jānim Tamužam nepadevās tas tīrākais skrējiens un mežā devos kā 9., koncentrēšanās bija gandrīz līmenī jo uz 2. punktu tomēr gandrīz minūti atstāju. Taču turpinājumā kļūdījos tikai uz 9. punktu uz sekundēm 15-20, centos turēt tempu un izdevās tomēr vienu vietu pacelt. Aptuveni minūte pietrūka līdz 7. vietai, ko bez rupjākās kļūdas vēl varēja saķert, bet pārējās nebija aizsniedzamas.
Lai arī vieta desmitniekā īpaši platu smaidu nepaver, tomēr ir gandarījums, ka atgriešanās izlases rindās ir ar lielu + zīmi un jāsaka BOC programma principā ir izpildīta par visiem 100%.
Rezultāti un Spliti (no 5-18 punktam bija savdabīga izkliedes sistēma)
Stafešu rezultāti un spliti

Rīgas Čempionāts

Rīgas Čempionātā lielāka konkurence bija Universiādes grupās, tomēr tā kā vairs pie studentiem neesmu pieskaitāms, tad nācās vien skriet elitē. Galu galā distancē varēju vismaz par 3km vairāk pamocīties.

Šoreiz par sliktu nospēlēja vairāki faktori, pirmais jau tas, ka distancē sagaidīju stipri vairāk skrienamu mežu, kurš principā bija pietiekoši skrienams, taču ne tik ļoti, lai komfortabli ātri skrietu cauri egļu zariem ar īsajām rokām. Kārtējo reizi arī neizpratu Malankova zīmēto veģetāciju, ja ir kaut kāds reljefs, tad tas nesagādā problēmas, bet šoreiz vietām īsti citu orientieru nemaz nebija, kas apvienojumā ar koncentrēšanās trūkumu noveda pie daudz un dažādas pakāpes kļūdām - pirmais punkts - 15 sekundes kļūda, bet jau uz 2. punktu atstāju vismaz minūti. Viss jau būtu labi, ja ne kļūdas turpinājumā, garo etapu uz 6. punktu izvēlējos it kā ne to sliktāko variantu, bet skatoties splitos šķiet, ka būšu vismaz 1-2 minūtes zaudējis izvēloties skriet pa taisno, vēl 2 minūšu kļūda uz 10. punktu, kur gribēju pārspēt pats sevi meistarībā un 3 minūšu kļūda uz 14. punktu, kur atkal domāju, ka punkts būs elementāri paņemams. Tad vēl klāt var pieskaitīt vēl 5-6 mazākas kļūdas un galā salasās 10 minūtes kļūdās. Gandarījums nekāds un īsti prieka nav par knapi izvilkto uzvaru, bet laikam jau īsti nebija motivācijas labākam sniegumam. Lai arī fiziskajā formā ir sasniegti jauni augstumi, ir pēdējais laiks nokoncentrēties Baltijas Čempionātam, kura apvidus noteikti būs īsta "odziņa" un atgādinās labākos Vidzemes apvidus ar trekno zaļo krāsu.

Pirmais pjedestāls šogad.

Tad nu beidzot esmu iedzinis un ticis arī līdz Aronas Kausa atskaitei, kur beidzot izdevās ieskriet trijniekā.

Pirmo dienu biju pārrēķinājies ar laiku, kas nepieciešams, lai nokļūtu no Rīgas līdz Mailēm + vēl īsti neplānots kurjera darbiņš Ogrē, un laika palika pavisam maz. Nedaudz pārkāpjot ceļu satiksmes noteikumus, veicot neskaitāmas apdzīšanas un biedējot savu draudzeni, tomēr ierados pusstundu pirms starta, sanāca fiksi saģērbties, samocīti iesildīties un tad jau bija arī jādodas mežā. Sajūtas bija pasmagas, kalnos gāja grūti, tomēr kļūdas netaisīju, uz dažiem punktiem šķiet, ka ne tos labākos variantus izvēlējos, ceļā uz dažiem sataisīju par daudz līkumu, bet kopumā punkti no manis nebēga un bija Rīgas Kausos iegūtā pārliecība, ka zinu, kur tieši punkts atrodas. Uz 9 punktu pamanīju Artjomu, kurš startēja 3 minūtes pirms manis, kas laikam patraucēja ceļā uz 11, kur pazaudēju vairāk par pusminūti taisot muļķīgus līkumus. Tomēr pie 15. punkta izdevās apdzīt un arī finišēt kā pirmajam no visa bara. Kā vēlāk izrādījās, tas bija arī dienas labākais laiks visai pieklājīgā konkurencē.

2. dienā jau pašā startā sapratu, ka viegli nebūs, sajūtas gan fiziski gan mentāli bija iztukšotas un pārsvarā visu distanci nācās cīnīties pašam ar sevi. Līdz 12. punktam, kur pieļāvu dienas lielāko kļūdu vēl kaut kā turējos, bet upei otrā pusē principā arī fiziskie spēki bija beigušies. Nācās vairāk piespiesties, lai kustētos uz priekšu uzturētu kaut kādu tempu līdz ar to sanāca mazāk domāt par to, lai precīzi orientētos. Tāpēc arī plūdums distancē bija galīgi nekāds un splitos skatoties tomēr arī uz kāju esmu iezaudējis, īpaši kalnu posmos... Andrim zaudēju 4 minūtes un dienā paliku 4., bet tomēr kopvērtējumā 2. vieta un prieks par pirmo sezonas pjedestālu un lieliski aizvadīto 1. dienas izlases kontrolmaču.

Kopumā sajūtas aizvien uzlabojas un jācer, ka izdosies līmeni pacelt vēl augstāk, kā tas bija iepriekšējās sezonas labākajos brīžos.